Viedoklis pret pārliecību – starpreliģiju dialoga iespējas Latvijā

Starpreliģiju dialogs ir demokrātiskas un atvērtas sabiedrības norma, lai uzklausītu un izprastu ne tikai tā dēvētās tradicionālās reliģijas, bet arī tās, kas ir mazākumā. Dialogā iespējams izzināt un rast kompromisus, reizē un tikpat būtiski – saprast un apzināties jautājumus, par kuriem kompromiss nav iespējams, tomēr tas neliedz vienam otru cienīt un pieņemt.

Šobrīd arī objektīvu kvantitatīvu datu ievākšana par viedokli attiecībā uz dažādiem reliģiska konteksta jautājumiem, ir apgrūtināta, jo likumsakarīgi – priekšplānā izvirzās viedoklis, ko pauž reliģijas ar lielāku pārstāvju skaitu. Tomēr diskusijas plašākā vai šaurākā lokā par to, ka Latvijā pietrūkst patiess starpreliģiju un starp konfesiju, un starp dažādu reliģisko kustību dialogs notiek nepārtraukti.

Jautājot dažādu reliģisko grupu pārstāvjiem par aktīva starpreliģiju dialoga esamību Latvijā, lielākoties tomēr nākas dzirdēt noraidošu atbildi – kvalitatīva dialoga nav, to argumentējot gan ar atsevišķu reliģiju izcelšanu pār citām valstiskā līmenī, gan atbildīgo politiķu intereses trūkumu, gan dialoga nepieciešamības neapzināšanos.

Starpreliģiju dialoga nepieciešamību reliģiju pārstāvji tomēr atzīst par nepieciešamu un nākotnē to saskata ne tikai kā ieguvumu sabiedrībai, kļūstot saliedētākai un savstarpēji izprotošākai, bet arī kā katras vienas reliģijas izaugsmi, iekļaujoties reliģiju kopumā un respektējot mainīgos ārējos apstākļus, tādējādi spējot saglabāt arī savas vērtības.

Ja dialogā netiek iekļauta kāda no grupām, tā netiek uzklausīta un attiecīgi tiek uztverta kā “nepareiza”, “netradicionāla”, kas iekļaujošas sabiedrības kontekstā, nav pieļaujami. Neiekļaujot mazākuma reliģijas dialogā, mēs neapzināmies arī šo reliģiju pārstāvju vajadzības, līdz ar to – diskusija par šo vajadzību respektēšanu pat nav iespējama.

Starpreliģiju dialogs nenozīmē, ka mums jāpārzina visu reliģiju tradīcijas un jāmēģina tās mērīt ar vienu mērauklu, atvērtas sabiedrības kontekstā dialogs nozīmē apzināties pārliecības, kas kaut kādā veidā var radīt viedokļu sadursmes ikdienas situācijās un ar dialoga palīdzību jau preventīvi tās novērst.

Tā, piemēram, vai sabiedrība, un jo īpaši tas attiecas uz darba devējiem, ir informēta par Septītās dienas adventistu nepieciešamību pēc brīvdienas sestdienā? Cik viegli vai grūti šīs konfesijas pārstāvjiem ir vienoties par darba grafika pielāgošanu situācijā, kad darba devējam trūkst izpratnes?

Kā produktīva starpreliģiju dialoga piemērs noteikti minama lūgšanu telpu izveide uzņēmumos – tā var būt pielāgota konkrētai reliģijai, bet var būt arī ekumēniska, kā tas ir, piemēram, lidostas “Rīga” gadījumā. Būtiskākais ir atvērtība dialogam un vēlme rast risinājumu.

Baznīca ir atdalīta no valsts, to nosaka Satversme. Un tomēr – ir reliģijas, kurām valsts pieļauj izņēmumus. Viens no šādiem piemēriem ir laulāšana. Šobrīd Civillikums vismaz laulāšanas ziņā priviliģē ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas. Par savām tiesībām laulāt iestājās arī Dievturi jeb latviskās dzīvesziņas reliģija.

Oktobrī Saeima pirmajā lasījumā konceptuāli atbalstījusi grozījumus Civillikumā, paredzot arī dievturiem noteikt tiesības oficiāli laulāt. Ņemot vērā, ka darbu sākusi jaunā Saeima, par to, cik ātri un vai vispār šīs likuma izmaiņas tiks apstiprinātas, gan nav zināms, tomēr fakts, ka šis jautājums ierakstījies Saeimas dienas kārtībā, noteikti ir vērā ņemams starpreliģiju dialoga panākums un paraugs.

Mēs nevaram runāt par reliģiju vienlīdzību, starpreliģiju dialogā iekļaujot vien tā dēvētās tradicionālās reliģijas. Turklāt jāatzīmē, ka reliģiju pārstāvju uzskats par dialogu ir visai pieticīgs – satikšanās, atvērtība, vēlme mācīties un savstarpēja cieņa. Nepavisam ne neiespējami, bet noteikti nepieciešami.

Raksts tapis Sabiedrības integrācijas fonda kampaņas “Izstāstīt saliedētību” ietvaros. 

Par kampaņu:

Sabiedrības integrācijas fonds īsteno kampaņu Izstāstīt saliedētību, kuras mērķis ir, organizējot mērķtiecīgus atbalsta un tematiskos pasākumus, paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par diskrimināciju, kas rodas reliģiskās pārliecības un ticības dēļ, veicināt sabiedrības integrāciju un dažādību, mazināt diskrimināciju un vairot sabiedrības toleranci.

Raksta autore:

Rasma Pīpiķe sadarbībā ar Lindu Rudzrogu

Dažādības vadības eksperte

Ventspils Augsto tehnoloģiju parks

Rīgas Tehniskā Universitāte, doktorante

Inženierekonomikas un vadības fakultāte