Valsts prezidenta Egila Levita uzruna Rumbulas memoriālā, pieminot Rīgas geto ieslodzīto iznīcināšanas 80. gadadienu

Pagājušais gadsimts pasaules vēsturē ir bijis dramatisku notikumu pilns. Arī Latvijas vēsturē tas atstājis daudz dziļu rētu.

Šogad aprit 80 gadu, kopš holokausta traģēdija sāka savu baiso gājumu uz Latvijas zemes. 80 gadu − tas ir pietiekami ilgs laika posms, lai varētu domāt, ka šīs tālās pagātnes notikumu atmiņas sāktu bālēt.

Taču Latvijai šie notikumi ir nesuši pārāk lielu traģēdiju, pārāk lielas sāpes un cilvēciskas ciešanas, tādēļ mēs joprojām uzturam šo pagājušā gadsimta vēsturi dzīvā atmiņā. Tas ir mūsu pienākums. Holokausts – ebreju katastrofa Latvijā – ir mūsu zemes un mūsu tautas vēstures daļa.

Tieši pirms 80 gadiem 1941. gada 30. novembrī un 8. decembrī nacistiskās Vācijas okupētajā Latvijā, Rīgas pievārtē, Rumbulā, nacistu organizētajā akcijā tika noslepkavoti 25 000 ebreju. Viņu vidū bija arī Vācijas ebreji.

Latvija ir konsekventi nosodījusi okupācijas varu un viņu līdzskrējēju pastrādātos noziegumus pret cilvēci.

Vienlaikus ir jāatdod gods tiem pašaizliedzīgajiem Latvijas cilvēkiem, kuri šajā baisajā traģēdijā spēja saglabāt cilvēcību, glābdami savus ebreju līdzpilsoņus.

Savā mūža darbā Latvijas ebreju glābējus ir apzinājis un dokumentējis mūsu izcilais vēsturnieks Marģers Vestermanis, kurš pats ir pārdzīvojis holokausta šausmas un kura vēstījumu mēs nupat dzirdējām.

Runājot par II Pasaules kara vēsturi, tikai nedaudzi atceras Latvijas valsts īstenoto politiku īsi pirms kara sākuma Latvijā. Šajā laikā, kad vairākums Eiropas un pasaules valstu valdības atteicās uzņemt ebreju bēgļus no Eiropas, Latvija ne tikai palielināja savas imigrācijas kvotas, bet arī uzņēma ievērojamu skaitu ebreju bēgļu.

Tādējādi no 1938. līdz 1940. gadam – tātad līdz Latvijas okupācijai – Latvijā patvērumu un cerības izglābties ieguva aptuveni 3 600 ebreju no Vācijas un tās jau pakļautajām valstīm.

Ilgu laiku holokausts, šie traģiskie Latvijas vēstures notikumi ir tikuši noklusēti un palikuši apslēpti plašākai sabiedrībai.

Ir labi zināms fakts, ka padomju okupācijas gados ebreju kopienas aktīvistiem šajā vietā ar lielām grūtībām izdevās uzstādīt akmeni ar uzrakstu “Fašisma upuru piemiņai”.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas šajā vietā ir uzcelts memoriāls holokausta upuru piemiņai. Holokausta vēsture tiek mācīta Latvijas skolās, Rumbulas notikumus pēta vēsturnieki, tiem ir tikusi veltīta Latvijas Okupācijas muzeja un muzeja “Ebreji Latvijā” veidota speciāla ekspozīcija.

Diemžēl pagājušā gadsimta rēgi nav nekur izgaisuši un turpina atkal un atkal atgādināt par sevi arī 21. gadsimtā. Neiecietība, antisemītisms, rasu naida kurināšana, konflikti un karadarbība mums tuvos un tālos pasaules reģionos nav tikai pagātne.

Cik īsa atmiņa ir cilvēcei? Vai II Pasaules kara notikumu ainas ir pavisam pagaisušas? Vai tas netiek pienācīgi mācīts skolās? Vai mēs nepietiekoši par to runājam? Šie jautājumi ir aktuāli šodien, tāpat kā viens no svarīgiem jūdaisma konceptiem “Tikkun ha-olam” (Pasaules salabošana), kā nozīmi spējam jo skaidrāk izprast šajā piemiņas brīdī Rumbulas memoriālā.

Šodien izsakām savu dziļāko līdzjūtību Latvijas ebreju kopienai un visai ebreju tautai.

Nekādos skaitļos vai vārdos nav iespējams izteikt to, ko Latvijas valsts un sabiedrība ir zaudējusi līdz ar tās ebreju kopienas lielākās daļas nogalināšanu II Pasaules kara laikā.

Skumjās pieminot holokaustā bojā gājušos upurus, kuru vidū ir arī manas ģimenes locekļi, un atskatoties mūsu valsts un tautas sāpīgajā pagātnē, vienmēr jāpatur prātā, veidojot mūsu kopējo nākotni, ka šie notikumi nekad nedrīkst pagaist no mūsu vēsturiskās atmiņas. Tie ir brīdinājums arī tiem, kuri šodien domā citādāk, kuri domā, ka šie notikumi var tikt aizmirsti, ka mēs varam sākt lappusi no jauna. Nekas netiek aizmirsts!

Mēs noliecam galvas bojā gājušo upuru priekšā un aicinām atcerēties šos notikumus, lai tie cilvēces vēsturē nekad neatkārtotos. Tā ir vēsturiskās atmiņas jēga un uzdevums.

Paldies!

Foto: I.Znotiņš

Video: G.Bergmanis