Vai sācies Latvijas pārtikas produktu “zelta laikmets”?

Ja pirms 30 gadiem ar sajūsmu uztvērām visu, kas Latvijā ieplūda no ārzemēm, šobrīd daudzi ar līdzīgu entuziasmu pievēršas vietējā ražojuma produktiem. Tāpat kā melnā krāsa, kas nekad neiziet no modes, vietējais ražojums ir vienmēr aktuāls, taču reizēm nepelnīti piemirsts. Es ieteiktu būt godīgiem pret savām garšas kārpiņām un iegādāties to, kas patiešām sagādā visvairāk prieka, bet vienlaikus ļauties atklājēja garam un varbūt pielikt tikai nedaudz pūļu, lai ierastā importa produkta vietā atklātu izcilu Latvijā audzētu vai ražotu alternatīvu.

Vietējo produktu izcilību uz ievesto labumu fona, manuprāt, nosaka vairāki aspekti. Viens – pērkot vietējo, es atbalstu vietējos ražotājus. Tas ir būtiski jebkuras valsts ekonomiskajā dzīvē, bet vēl jo vairāk Covid-19 apstākļos, kad vienam otru atbalstīt ir vēl svarīgāk. Nākamais – vietējie produkti, sevišķi dārzeņi, augļi un ogas, mudina ievērot sezonālo principu: Latvijā ziemā dabiski nav pieejami svaigi tomāti, toties ir selerijas, rutki, kāļi, un sezonalitātes princips ļauj izcelt šos nepelnīti piemirstos gardumus mūsu ēdienkartē. Trešais – jo īsāks produkta ceļš no ražotāja vai audzētāja līdz manam galdam, it īpaši domājot par svaigajiem produktiem, jo lielāka tā uzturvērtība. Un visbeidzot – katrs no mums piedzimst tur, kur piedzimst, un tieši šai vietai raksturīgie produkti ir mums visvairāk piemēroti. Ēdot vietējo, mēs dzīvojam labākā saskaņā ar savu organismu.

Neesmu no tiem, kuri ceļ vai debesīs pilnīgi visus Latvijas produktus – neatkarīgi no sezonas itāļu tomāts garšo labāk tikai tāpēc, ka tam ticis vairāk saules, citāds klimats un augsne. Taču es arī apzinos, ka katrai valstij ir savi unikālie un vislabākie produkti, par kuriem ne velti jūsmo visā pasaulē. Mēs nekad nevarēsim piedāvāt līdzvērtīgu konkurentu izcilam parmezānam, un tas arī nav jādara, jo tās ir gadsimtiem senas tradīcijas. Toties itāļi nekādi nevar sacensties ar mūsu rupjmaizi, kuras cepšanā savukārt gadsimtiem senas tradīcijas ir mums. Mēs, visticamāk, zaudēsim sacensībā par labāko prošuto šķiņķi, bet mūsu žāvētā vista paliks nepārspēta. Tiesa, līdz ar klimata pārmaiņām vismaz tomātu kategorijā mēs jau drīzumā varētu iegūt papildu punktus: šobrīd Latvijā ar lieliskiem panākumiem var audzēt to, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita neiespējams, piemēram, izcili garšīgas vīnogas vai aprikozes.

Ja nu tomēr jāizceļ Latvijas produkti, kuriem līdzīgu neatkarīgi no sezonalitātes nav nekur pasaulē, kā pirmo es viennozīmīgi minētu zemenes. Dievinu zemenes, esmu nogaršojusi visas iespējamās, bet tieši mūsu augsne, klimats un lēnais nogatavošanās laiks padara Latvijas zemenes ideālas un ne ar ko nesalīdzināmas. Arī citi produkti, kas pazīstami daudzviet pasaulē, pie mums garšo daudz labāk. Piemēram, mani paziņas Vašingtonā tirgo pēc Latvijas receptes ceptu rupjmaizi, tomēr tā garšo pilnīgi citādi, jo rudzi ASV nav tādi paši kā Latvijā. Mums ir izcils ķimeņu siers un biezpiens, kam nelīdzinās ne angļiem zināmais cottage cheese, ne franču fromage frais – tie ir biezpienveidīgi izstrādājumi, kam tomēr ir pilnīgi cita konsistence un garša. Tas pats sakāms par kūpinātu gaļu – visā pasaulē dažādos veidos žāvē un vītina gaļu, bet mūsu tradīcijas un garšas izjūta radījusi unikālus produktus. Varbūt speķis vai kūpināts cauraudzītis nav visveselīgākais produkts, bet otra tāda nav.

Savukārt unikālas Latvijas garšas meklējumos es laikam izceltu divus produktus, kas mums šķiet pašsaprotami, bet ārzemniekiem rada neaizmirstamus iespaidus. Ik pa laikam labprāt lutinu ārvalstu viesus ar Latvijas garšām, piedāvājot degustēt produktus, no kuriem daudzus mūsu viesi nogaršo pirmo reizi. Tas, kas izraisa visvairāk neviltotu emociju, ir žāvēta vista. Cenšos piedāvāt klasisku, mājās žāvētu vistiņu. Var redzēt, ka cilvēki ne vienmēr uzreiz saprot, kā uz to reaģēt, jo viņi nekad neko līdzīgu nav ēduši. Otrs tāds produkts ir kaņepju sviests, ko ārzmenieki uzlūko ar lielām aizdomām, bažījoties, vai šādai degustācijai nebūs reibinošu seku.

Diemžēl mēs paši savus izcilos produktus ne vienmēr pienācīgi novērtējam. 90. gados līdz ar ārzemēs ražotu preču ieplūšanu Latvijā sākās īsts importa kults, uzskatot, ka viss, kas nācis no ārzemēm, ir daudz labāks – tāpat kā eiroremonts, kura spiedienu tajā laikā neizturēja daudz unikālu, vēsturisku un skaistu elementu. Diemžēl šis bums ir laidis dziļas saknes mūsdienu sabiedrībā. Viens būtisks iemesls – mūsu izcilos produktus ir daudz grūtāk atrast. Labs Jaunzēlandes jērs gaida pircējus daudzu veikalu saldētavās, bet ļoti labs vietējais jērs ir jāpameklē. Tā ir ar daudziem Latvijas produktiem, tāpēc cilvēki izvēlas no ārzemēm ievestos – tas vienkārši ir vieglāk. Turklāt ne vienmēr izšķiroša nozīme ir cenai. Man ir svarīgi bio un eko principi un augsta kvalitāte, bet man ir arī limits, līdz kuram esmu gatava maksāt. Taču, ja man veikalā jāizvēlas no Latvijas govs piena ražota burrata vai itāļu bifeļa piena burrata, es izvēlēšos vietējo, jo tas ir fantastiski garšīgs un turklāt lētāks. Protams, ir gadījumi, kad Latvijas produkti maksā vairāk, taču arī labam ārzemju produktam ir sava cena. Tāpēc tas ir stāsts par mūsu izvēli – vai dodam priekšroku kvalitātei un garšai, vai kvantitātei un cenai.

Arī es pati savā dārzā labrāt audzēju dārzeņus un garšaugus – mana aizraušanās ir seno un mūsdienās reti sastopamo šķirņu audzēšana, pērn ap 40 dažādu šķirņu, šogad plānoju jau ap 70. Tāpēc zinu, cik daudz mīlestības, enerģijas un spēka prasa šis darbs. Un tāpēc kopā ar Rimi kampaņu “Audzē Latviju” vēlos aicināt ikvienu izvēlēties vietējo un atbalstīt savējos. Mēs bieži esam gatavi drīzāk pirkt no sveša nekā no kaimiņa – tā teikt, ja pašam nav, lai nav arī kaimiņam. Bet tas ir aplam. Ir tikai jāieskatās, jo Latvijas audzētājiem un ražotājiem ir daudz patiešām lielisku produktu, ko piedāvāt. Es, piemēram, šopavasar plānoju pirmo reizi izmēģināt Latvijā ražotus cūku pupu miltus. Un kas būs jūsu sezonas atklājums?

Signe Meirāne

Foto: publicitātes