Uzņemta filma “Es dzīvoju priecīgi” par dzejnieku un rakstnieku Arnoldu Auziņu

23. novembris, 201923. novembris, 2019 Ģirts Spēlmanis

Arnolds Auziņš. Cilvēks, mūsējais. Viņa domu lidojums sniedzas ārpus grāmatu vākiem, vijas caur melodijām un atbalsojas savu lasītāju un klausītāju priekā. Latviešiem zināms dzejnieks, rakstnieks un publicists. Personība ar bagātu dzīves pieredzi. Piedzīvojis neapšaubāmi dažādus un sarežģītus laikus Latvijā, pāri visam stāvējis ar savu smalko humora izjūtu un vieglu prieku par dzīvi un cilvēkiem, ko saglabājis līdz pat šodienai. Pārliecinošs Latvijas patriots un nacionālās pašapziņas sargātājs, ko laika gaitā pierādījis gan ar saviem vārdiem, gan darbiem.

Bagāta autoram ir ne vien dzīves pieredze, bet arī radošo darbu apjoms. A.Auziņš darbojies dažādos žanros, rakstot gan bērniem, gan pieaugušajiem. Lielu daļu no sava radošā mūža veltījis publicistikai, sarakstīdams piecas vēsturiska satura grāmatas. Savas dzīves laikā sarakstījis vairāk kā 70 grāmatas. Dzejoļi atdzejoti angļu, krievu, lietuviešu, gruzīnu, somu un bulgāru valodās.

Filmā tiek atspoguļots A.Auziņa dzīvesstāsts no bērnības līdz pat mūsdienām. Stāstā atklājas rakstnieka ilgā darba mūža un dzīvesprieka formula. Filmā atspoguļots arī dzejnieka laikabiedru – Knuta Skujenieka, Lijas Brīdakas, Dainas Avotiņas, Ulda Ausekļa, Jāņa Anmaņa vērtējums par Arnolda Auziņa daiļradi. Arnolds Auziņš neapstājas pie jau sasniegtā, jo joprojām top jauni darbi – dzeja un romāni.

Filmas režisore – Inga Nestere, kurai šī jau ir 11. dokumentālā filma. Viņa ir arī ekranizējusi rakstnieka stāstu „Zilie zvaniņi” un dzejoli „Vecmāmuļa”.

Filmas mūziku komponējis Arnolds Ščuckis. Ar mūzikas veidošanu viņš jau nodarbojas vairākus gadus, bet kino žanrā tā ir debija. Komponists par sadarbību atzīst: ”Šis projekts man bija pavisam jauns izaicinājums, bija ļoti interesanti iemēģināt savas spējas šajā nozarē un patiešām liels gods piedalīties radošajā procesā tik zināmam māksliniekam kā Arnolds Auziņš. Sākumā bija grūtāk, jo daudz nācās saskarties ar vēl nepazīstamām skaņām un motīviem, bet pienāca brīži, kad pati melodija pārņēma pirkstu galus un tad tie sintezējās ar taustiņiem. Toņi ir gaiši, kā jau pats Arnolds Auziņš, esmu patiesi pateicīgs par šo iespēju un prieks ka viss ir izdevies.”

Kā atzīst dzejnieks un rakstnieks Arnolds Auziņš: “Sadarbība ar režisori Ingu Nesteri filmas “Es dzīvoju priecīgi” uzņemšanā bija radoša un auglīga: es no jauna iepazinu pats sevi, uz brīdi atgriezos bērnībā un jaunībā, izgāju cauri visai savai dzīvei un literārai jaunradei, panākumiem un neveiksmēm. Mani draugi, kolēģi rakstnieki un ģimenes locekļi uzsvēra tādas manas rakstura īpašības, par kurām pats nemaz ikdienā neaizdomājos – kautrību un spītību. Režisores iejūtība palīdzēja man atraisīties. Varbūt mans dzīves gājums palīdzēs arī citiem nebaidīties izvirzīt sev augstus mērķus un piepildīt savus nomoda sapņus. Esmu pateicīgs radošajai komandai par saturīgi kopā pavadīto laiku un gūto atziņu, ka dvēsele nenoveco.”