Stiprs cilvēks, kam daudz dots un no kā daudz prasa

Viena no viņām ir Inita Zarkeviča – psiholoģe, psiholoģijas maģistre un doktorande, Sēlpils prāvesta iecirkņa diakonijas (kristīgās aprūpes) darba koordinatore, Jēkabpils Sv.Miķela draudzes padomes locekle, kura draudzes diakonijas namu, rakstot neskaitāmus projektus, ir pārvērtusi līdz nepazīšanai pozitīvā nozīmē.

    Inita ir komunikabla, vienmēr optimistiski noskaņota, smaidīga, izpalīdzīga. Viņa konsultē atsevišķus cilvēkus un arī ģimenes, kas nonākušas krīzes situācijās. No malas skatoties, var likties, ka Inita ir cilvēks, kam nav problēmu: saticīga ģimene, interesants darbs, sava māja, draudze. Viņas rūpju lokā ir divi bērni ar īpašām vajadzībām: dēls Viesturs un jaunākā meita Anna. Inita saka: „Ar visām problēmām palīdz tikt galā vienīgi Dievs. Mans ceļš kopā ar Viņu un arī profesija ir iemācījusi, ka mūsu katra ceļš kopā ar Dievu ir unikāls. Katram ir sava vieta, un tajā Dievs viņu noķer. Tieši Anna lielā mērā mūsu ģimeni un mani personīgi ar Dievu ir satuvinājusi. Mēs nebijām plānojuši vairāk bērnu. Kad viņa pieteicās, es to uztvēru kā Dieva brīnumu. Bet Dievam un Annai bija savi plāni. Ārsts pateica, ka viņa gan neredzēs, gan nestaigās, gan, iespējams, arī, nerunās… Es lamājos uz Dievu! Man nebija daudz variantu. Palūdzu aizlūgumu Torņkalna baznīcā, un pati Bērnu klīniskajā slimnīcā ar Annu klēpī skaitīju Ticības apliecību. Tobrīd sapratu, ka Ticības apliecība arī ir lūgšana. Līdz tam to biju vairāk uztvērusi kā formalitāti. Slimnīcā sapratu, ka neviens cits Dievs – izņemot Jēzu, Trīsvienīgo Dievu – man šinī brīdī nespēj palīdzēt, jo neviens cits nevar aktīvi iejaukties. Bija brīdis, kad varēju aiziet uz baznīcu. Kad gāju pa durvīm iekšā, lasīja lasījumu: „Lūdziet, un jums taps dots, klaudziniet, un jums taps atvērts, meklējiet, un jūs atradīsiet!” Es sapratu, ka tas ir man. Es noticēju. Arī šobrīd turpinu tam ticēt, ka ar Annu viss būs kārtībā. Kad, es nezinu. Tas ir Dieva ziņā.” Kad jautāju: vai nav tā, ka bērnus ar īpašām vajadzībām Dievs sūta stipriem vecākiem, kuri nesalūzīs un spēs par viņiem parūpēties. Initai ir atbilde: „Jā un nē. Patiesībā manam stiprumam nav nekādas nozīmes. Tieši to šis bērns iemāca – nepaļauties uz savu stiprumu. Ne jau manā spēkā ir kaut ko mainīt. Acīmredzot, man vajadzēja otru bērnu ar īpašām vajadzībām, lai es beidzot saprastu, ka no manas darīšanas nekas nav. Man jāļauj Viņam darīt! Jā, es esmu stipra pārliecībā, ka viss būs labi. Es nezinu, kas Dieva izpratnē ir labi. Esmu pārliecināta, ka Viņš zina, ko tas nozīmē manā izpratnē. Ja Viņš to ir solījis, tad tas arī notiks. Viegli nav. Man ir jābūt ļoti stiprai ticībā. Annas veselībai vajadzīgs daudz līdzekļu un daudzu speciālistu palīdzība. Tas ir dārgi. Ar slimību mēs cīnāmies kā ar pūķi, kam deviņas galvas: dažas nocērt, dažas pieaug klāt. Tomēr es ticu, ka Anna staigās.”

    Problēmas ir mums visiem, bet kādreiz pārvarēt savās mazās problēmiņas ļoti palīdz ielūkošanās šādu – smagu problēmu skartu cilvēku dzīvēs. Kā teikusi dzejniece Zinaīda Lazda: „ No mazām sāpēm sirds raud, no lielām top klusa…”

   Priecāsimies un pateiksimies, ja mums ir veseli bērni, kuri var staigāt, runāt, rotaļāties un mācīties. Jo tā ir ļoti liela Dieva dāvana.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv