Skolotājiem ir jāstrādā ar bērniem, nevis valsts vietā jārisina mācību līdzekļu pieejamības problēmas

Skolotājiem ir jāstrādā ar bērniem, nevis valsts vietā jārisina mācību līdzekļu pieejamības un citas problēmas. Pedagogiem ir jāmāca, nevis jāraizējas par to, vai un kad tiks piešķirta nauda grāmatām, vai un kāds būs mūsu atalgojums, sākoties mācību gadam. Ir laiks pārtraukt šaubu un nezināšanas periodu, kad jūnijā, dodoties atvaļinājumā, skolotāji nezina, kāds, sākoties jaunajam mācību gadam, būs atalgojums; kad skolotāji nezina, kur rast iespējas un finanses nepieciešamo mācību līdzekļu — ne vien grāmatu un darba burtnīcu, bet pat elementāru kancelejas preču — sagādei.

Gan atalgojuma, gan mācību līdzekļu finansēšanas kārtība sarīda pašvaldību pret pašvaldību un pedagogu pret pedagogu, un skolotāji reizēm pat maina dzīves un darba vietu tikai tāpēc, ka vienā pašvaldībā rocība ir lielāka nekā citā. Ir pēdējais laiks atbildību par pedagogu atalgojumu un mācību līdzekļu iegādi pilnīgi uzņemties valstij, noņemot šo slogu no pašvaldību pleciem un izbeidzot šķelšanu.

Pedagogiem nav jāsamierinās ar politikas veidotāju attieksmi, piemēram, domājot par mācību līdzekļiem, — pedagogi netiek iesaistīti lēmumu pieņemšanā, tā vietā mums no augšas tiek izmests, kas un kā jādara, lai gan tieši mēs ikdienā strādājam ar bērniem un no pieredzes zinām, kādas lietas un metodes strādā, bet kādas — ne. Mācību līdzekļu iegādei tiek atvēlēti daži desmiti eiro uz vienu skolēnu, un pedagogam neviens nejautā, vai un kā ar to iespējams iztikt. Mēs neesam gatavi piekrist tādai attieksmei.

Pārmērīga birokrātija pamazām saēd visu mūsu valsts pārvaldi, bremzē tautsaimniecības attīstību un degradē institūtus — tā šonedēļ medijos paudis Valsts prezidents. Un atliek tam tikai piekrist, jo birokrātija ir demokrātijas nāve. Viena no profesijām, kas ļoti aktīvi saskaras ar birokrātiju, ir pedagoģija un pedagogi, kuriem ir jāspēj ne tikai izsekot visām izmaiņām izglītības politikā un normatīvajā regulējumā, bet arī tajā visā atrast laiku pašam svarīgākajam — darbam ar bērniem. Pilnveidotais mācību saturs, nepārtrauktās atalgojuma izmaiņas un tamlīdzīgi aspekti neveicina drošību par rītdienu, turklāt skolotāji aizvien nesaņem atalgojumu par to darbu, ko velta, lai sagatavotos mācību stundām, izstrādātu mācību līdzekļus, uzdevumus un pārbaudes darbus.

Lai pievērstu uzmanību virknei izaicinājumu, ar ko saskaras pedagogi, ir sākta parakstu vākšana platformā manabalss.lv. Iniciatīvas mērķis ir panākt, lai pedagogi var saņemt konkurētspējīgu atalgojumu un savlaicīgi zināt, kā tas mainīsies. Iniciatīvu rosina grupa pedagogu, kuri vēlas panākt pārmaiņas, mainīt domāšanu un attieksmi pret šo profesiju, tomēr neatbalsta streikus un neracionālu retoriku. Mēs vēlamies atgādināt, ka pedagogi nav ierēdņi, tā ir radoša profesija, taču šo radošumu ir viegli aprakt zem normatīvo regulējumu kaudzes, zem mācību līdzekļu trūkuma un zem neskaidrības par atalgojumu.

Viens no veidiem, kā panākt pārmaiņas, ir apvienoties un atbalstīt vienam otru, tāpēc pašlaik norit aktīvs Latvijas Skolotāju asociācijas dibināšanas darbs. Tās mērķis ir ne tikai izstrādāt cilvēcīgu atalgojuma sistēmas modeli, bet arī stiprināt sadarbību starp pedagogiem un parādīt, ka skolotāji nav čīkstētāji, par kādiem mūs reizēm uzskata, bet gan darītāji un pārmaiņu virzītāji. Skolotāji nav neapmierināti bļauri, mēs esam gatavi konstruktīvam dialogam, taču vienlaikus vēlamies arī cieņpilnu attieksmi no politikas veidotājiem un atbildīgo iestāžu pārstāvjiem. Pedagogiem ir tiesības piedalīties to lēmumu pieņemšanā, kas ietekmē viņu darbu un skolēnu ikdienu, nevis tikai no augšas saņemt norādes, kas bieži vien no realitātes ir ļoti tālu. Tagad ir īstais laiks pedagogu renesansei — panākot, ka mūsu viedoklī ieklausās.

Jūrmalas Valsts ģimnāzijas direktore, pedagoģe Ieva Taranda

Foto: publicitātes