Skolēni MI lietošanā ir soli priekšā skolotājiem

Šobrīd izglītības tehnoloģiju attīstību nepārprotami vada mākslīgais intelekts (MI). Jautājums vairs nav par to, vai MI turpinās būt klātesošs izglītībā, bet gan par to, vai mēs tā potenciālu spēsim izmantot pilnīgi vai paliksim pie ļoti vienkāršotām versijām. Sekmējot pedagogu zināšanas un izpratni par MI rīkiem un to nozīmi, būsim tikai ieguvēji. Mums ir jābeidz baidīties, ka MI pārņems izglītības procesu un pedagogi nebūs vajadzīgi. Tā nenotiks. Tieši pretēji — tie skolotāji, kuri jau izmanto MI un citus digitālos risinājumus, jau tagad ir pārliecinājušies, kā tie palīdz strukturēt uzdevumus, veidot stundu plānus un pat piedāvā atgriezenisko saiti skolēniem. Rezultātā skolotājiem paliek vairāk laika tiešam darbam ar skolēniem.

Izglītības nozarē aizvien aktīvāk ienāk dažādas tehnoloģijas un inovatīvi risinājumi, kas, jēgpilni un iederīgi lietoti, var palīdzēt risināt aktuālas problēmas, piemēram, sekmēt iekļaujošo izglītību, veicināt personalizētu mācīšanos u. tml. Jautājums tikai, cik lielā mērā gatavi izmantot šīs iespējas ir izglītības iestādes un pedagogi, jo skolēni, kuri dzimuši tehnoloģiju laikmetā, viennozīmīgi ir gatavi. Piemēram, pērnā gada nogalē iniciatīvas “Solve for Tomorrow” ietvaros veiktā aptauja liecina, ka 68% jauniešu atzīst, ka MI risinājumi ir ne tikai noderīgi, bet arī palīdz ietaupīt laiku. 13% jauniešu ir atklājuši, ka viņi ikdienā komunicē ar MI ģenerētu draugu.

Pedagogiem neizbēgami ir jāiet līdzi laikam

Svarīgi ir saprast, ka skolēni jau ir soli priekšā skolotājiem: viņi lieto MI rīkus, meklē atbildes internetā un optimizē savu mācīšanās procesu. Tādēļ pedagogiem neizbēgami ir jāiet līdzi laikam un jāpielāgo mācību metodes. Ja turpināsim skolēniem dot tādus uzdevumus, ko MI var atrisināt pāris sekundēs, skolēni mācību procesam neredzēs jēgu. Izglītības sistēmai jāvirzās uz kritiskās domāšanas attīstību, reālām problēmsituācijām un padziļinātu izpratni, nevis tikai faktu atcerēšanos.

Arī skolēnu vērtēšanas sistēmai ir jāmainās. Nav noslēpums, ka līdz šim vērtējums bieži balstījās uz skolēna spēju iegaumēt faktus, taču tas ir novecojis modelis. MI jau tagad spēj ģenerēt atbildes uz standarta jautājumiem. Lai pārbaudītu patieso skolēna zināšanu līmeni, standarta jautājumu vietā nepieciešams izstrādāt uzdevumus, kam vajadzīga analītiskā domāšana, problēmu risināšana un individuāla pieeja.

Lielākā daļa iespēju paliek neizmantotas

Skolēni ar prieku iesaistās uzdevumos, kas veidoti ar tādiem rīkiem kā „Canva”, „Microsoft”, „Kahoot!” un citām platformām, kas pilnveidotas ar MI atbalstu. Taču ir jautājums, cik daudz pedagogi par tām zina un cik daudz reāli lieto ikdienā. Lielākā daļa iespēju paliek neizmantotas vienkārši tāpēc, ka pedagogi nejūtas pietiekami sagatavoti darbam ar tām, vai tāpēc, ka rīki ir pārāk sarežģīti vai angļu valodā.

Jāpiezīmē, ka īpaši aktuāla kļūst arī personalizētā mācīšanās: izglītībā ienāk rīki, kas pielāgo tekstus skolēna lasītprasmei, sniedz individuālu atgriezenisko saiti par lasīšanas ātrumu un izrunu. Tās ir iespējas, kas var būtiski uzlabot skolēnu sniegumu, bet tās ir jāintegrē mācību procesā sistemātiski, nevis atsevišķu eksperimentu veidā. Liels prieks, ka dažādi risinājumi tiek radīti arī Latvijā. Izdevniecība „Skolas Vārds” pašlaik izstrādā interaktīvu mācību platformu „DigiSkola”, kas starp dažādiem rīkiem un iespējām piedāvās funkcijas, piemēram, teksta audioversijas un pielāgotu izkārtojumu, arī skolēniem ar mācīšanās grūtībām, tādējādi atvieglojot pedagogu darbu.

Tehnoloģiju loma iekļaujošajā izglītībā

Lai tehnoloģiju potenciāls tiktu izmantots pilnīgi, izglītības jomas vadītājiem un politikas veidotājiem vajadzētu vairāk ieguldīt pedagogu apmācībā un atbalstā. Ja skolotāji nejutīsies droši izmantot tehnoloģijas, tās netiks pilnvērtīgi integrētas izglītības procesā. Papildus tam arī skolēnu vecākiem jāsaprot, kā tehnoloģijas var palīdzēt bērniem apgūt zināšanas efektīvāk un radošāk.

Vēl viens būtisks aspekts ir tehnoloģiju loma iekļaujošajā izglītībā. Bērniem ar disleksiju, autismu vai citām mācīšanās grūtībām ir pieejami rīki, kas pielāgo tekstus, nodrošina vizualizācijas un ļauj atbildes ierunāt balsī. Taču problēma ir tā, ka šie risinājumi ir sadrumstaloti — pedagogiem jāpārvar milzīgs šķērslis, lai tos apvienotu vienā plūstošā sistēmā.

Balanss starp digitālo un tradicionālo

Lai gan iestājos par tehnoloģiju integrēšanu izglītībā, svarīgi ir saprast, kur ir robeža. Sākumskolā tehnoloģijas drīzāk jāizmanto kā atbalsts skolotājiem, nevis kā galvenais mācību līdzeklis. Jo mazāks bērns, jo būtiskāka ir fiziskā mijiedarbība ar grāmatām, papīru, rakstāmrīkiem. Taču pamatskolas un vidusskolas posmā tehnoloģiju lomai vajadzētu pieaugt. Izglītības iestādēm būtu jāveicina līdzsvarota pieeja, kurā digitālie rīki papildina, nevis aizvieto tradicionālās mācību metodes. Ir svarīgi, ka skolēni attīsta gan digitālās, gan praktiskās iemaņas, piemēram, spēju analizēt informāciju, argumentēt viedokli un darboties komandā.

Pedagogiem nav jābaidās no MI un tehnoloģijām: ja tās lietosim gudri un jēgpilni, tās kļūs par mūsu sabiedrotajiem un palīgiem. Ja turpināsim pretoties un paliksim tikai pie tradicionālajām metodēm, riskējam atpalikt no pasaules. Mūsdienās skolotājam, lai spētu konkurēt ar skolēnu tehnoloģiskajām prasmēm un veicinātu motivāciju mācīties, ne tikai jāpārzina savs mācību priekšmets, bet arī tehnoloģijas. Tehnoloģijas izglītībā nav nākotne, tā ir tagadne. Un tikai no mums pašiem ir atkarīgs, vai mēs tās izmantosim sevis un savu skolēnu labā vai arī paliksim tikai vērotāji no malas.

Rīgas 75. pamatskolas direktore, izdevniecības „Skolas Vārds” mācību līdzekļu autore Ramina Skuja