Skaudrā patiesība: bioplastmasa neatrisinās vides problēmas

Gatavojoties drīzumā gaidāmajām izmaiņām ES atkritumu pārstrādes noteikumos, kas paredz jau līdz 2025. gadam pārstrādāt vismaz 65% iepakojuma materiālu, pēdējā laikā aizvien biežāk un plašāk runājam par plastmasas iepakojuma kaitīgumu un biodegradējamiem materiāliem kā videi draudzīgu alternatīvu. Tā nav tikai vides aktīvistiem svarīga tēma, jo ikdienā ar pārtikas iepakojumu saskaras gandrīz ikviens, un gandrīz katru dienu mums jāizdara izvēle – ielikt ābolu maisiņā vai tomēr nē, izvēlēties dzērienu plastmasas, laminētā kartona vai stikla pudelē. Bet vai tiešām visa plastmasa ir slikta un katrs kartons – labs? Un vai pietiek ar atteikšanos no plastmasas trauciņiem, lai uzlabotu planētas ekoloģisko veselību?

Vai problēma ir plastmasā, vai mūsu plastmasas patēriņā?

Manuprāt, lielākā problēma nav pats iepakojuma materiāls, bet gan mūsu pašu attieksme un atbildība par tā lietošanu. Piemēram, tik bieži peltais PET ir viens no visvieglāk pārstrādājamiem materiāliem. Daudz nopietnāka problēma ir nepietiekama atkritumu šķirošana, savākšana un pārstrāde, kuras rezultātā liela daļa plastmasas nonāk vidē, kur tā patiešām nespēj sadalīties, nodarot dabai reālu kaitējumu. Tāpēc ekoloģiski saudzīgu alternatīvu meklējumi ir apsveicami. Taču šoreiz es aicinātu uz mirkli aizmirst, ka plastmasa ir visa ļaunuma iemiesojums, un apzināties, ka tai piemīt gan savi plusi, gan mīnusi – tieši tāpat kā jebkuram citam iepakojuma veidam.

Lai ko arī nepārmestu plastmasai, vienu tai nevar atņemt: plastmasas iepakojums būtiski palīdz saglabāt pārtikas produktu kvalitāti uzglabāšanas laikā, tādējādi ierobežojot citu nopietnu vides problēmu – pārtikas atkritumu pastiprinātu rašanos. Protams, visa plastmasa nav vienāda, tāpēc ir svarīgi, kādiem mērķiem šie iepakojumi tiek lietoti un cik ilgi produktus tajā nepieciešams uzglabāt. Tāpat cilvēkiem patīk, ka produkta iepakojums ir caurspīdīgs, jo ikviens grib redzēt, ko pērk.

Vienlaikus nereti dzirdam bažas par plastmasas iepakojuma sastāva ietekmi uz cilvēku veselību. Vērīgākie pircēji uz iepakojuma etiķetēm būs pamanījuši marķējumu – trīsstūrīti ar cipariem no 1 līdz 7. Te es gribētu kliedēt aplamo uzskatu, ka 1 ir labāk par 7 vai otrādi. Ar šiem cipariem marķē nevis iepakojuma kvalitāti, bet gan materiāla veidu, un tas galvenokārt tiek darīts, lai atšķirtu materiālus, tos pārstrādājot. Ja uzņēmēji orientējas apzīmējumos, tādā veidā var atrast arī piemērotāko iepakojumu savam produktam. Mēs zinām, ka visbiežāk dzērienu pildīšanai tiek izmantotas puslitra, litra, pusotra, divu un piecu litru pudeles, un tās   ir ar marķējumu 1, kas nozīmē, ka pudeles ražotas no polietilēntereftalāta (PET), kas nesatur veselībai kaitīgo bisfenolu A (BPA). Taču uzskats, ka visi iepakojumi, kas marķēti ar numuru 7, ir kaitīgi, neatbilst patiesībai; tas nozīmē vienīgi to, ka šis iepakojums ir laminēts un sastāv no vairākiem slāņiem vai arī izgatavots no materiāla, kas nav minēts pirmajās sešās grupās. Protams, vienslāņa materiālu pārstrādāt ir vieglāk, taču tas ir izdarāms arī ar daudzslāņu materiālu. Ja vispār atteiksimies no daudzslāņu materiāla, tas būtiski samazinās produktu realizācijas laiku, piemēram, ierobežos eksporta iespējas, jo eksportēt gaļu un citus produktus, kas ātri bojājas, vienslāņa materiāla iepakojumos nav iespējams.

Daudzslāņu materiāli nesastāv tikai no vairākiem polimēru slāņiem, var būt arī gadījumi, kad, piemēram, kartona kārbā ir ieslēpta folijas un vēl plastmasas kārtiņa, kas neļauj to iešķirot kartona konteinerā. Retāk, bet gadās, ka uz iepakojuma rakstīts PAP (papīrs), taču patiesībā tas ir PP (polipropilēns). Šāds misēklis var rasties, jo daudzi iepakojumi tiek apdrukāti ārpus Latvijas, bet drukātājkompānija nav iedziļinājusies  valodā, kādā tiek veikta apdruka.

Bioplastmasas spožums un posts

Kas tad patiešām ir uzskatāms par bioiepakojumu, un ko nozīmē ilgtspējīgs iepakojums? Kā videi draudzīga alternatīva tirgū ienāk dažādi bioiepakojumi, kas gan nereti nav tik nevainīgi, kā mums gribētos domāt. Lielākās problēmas rada to daudzveidība, jo tie ir jāšķiro un jāpārstrādā specifiskos apstākļos, un tikai neliela daļa no tiem ir biodegradējami, t. i., sadalās apkārtējā vidē. Problēmas rada arī tas, ka šo iepakojumu apjoms ir samērā neliels, līdz ar to tie maksā dārgāk, bez tam bioplastmasu barjerīpašības ir vājākas nekā tradicionāli izmantotajām plastmasām.

Bioplastmasa neatrisinās visas mūsu problēmas. Pirmkārt, kastīti ar “bio” marķējumu nedrīkst mierīgu sirdi izmest krūmos. Tāpat kā tradicionāli lietotā plastmasa, arī vairums bioplastmasas, nonākot augsnē, nesadalās. Otrkārt, lai arī biomateriālu tehnoloģijas ļauj attīstīt aizvien kvalitatīvākus iepakojumus, biomateriāls joprojām atpaliek no tradicionāli lietotās plastmasas pārtikas kvalitātes un derīguma termiņa saglabāšanā.

Izplatīts bioplastmasas veids ir PLA (Polylactic acid), kas sadalās 60 grādu temperatūrā. Šādi iepakojumi tiek izmantoti visbiežāk, taču tie arī ir atbilstoši jāvāc, jāšķiro un jāpārstrādā speciālos konteineros, jo, pats par sevi saprotams, kompostkaudzē šāda kārbiņa nesadalīsies. Vēl viena iepakojumu kategorija ir tā saucamie oksidegradējamie materiāli, kas satur “epi” piedevu – manuprāt, vēl sliktāki par tradicionāli lietoto plastmasu. Vizuāli tie it kā sadalās, taču būtībā satur vielu, kas “saēd” plastmasu tik sīkās drumslās, ka mēs tās ar aci neredzam, bet piesārņojums tik un tā nonāk augsnē un gruntsūdeņos, radot lielu sīko plastmasas daļiņu koncentrāciju. Tos pārstrādājot kopā ar tradicionālo plastmasu, tie pasliktina arī pārstrādātās plastmasas kvalitātes rādītājus.

Atzīstami biomateriāli ir tie, kas sadalās apkārtējās vides temperatūrā un ir kompostējami. Šādā maisiņā var salikt kartupeļu mizas un ierakt kompostkaudzē, un nākamajā sezonā tajā nebūs ne maisiņa, ne mizu. Taču šādu iepakojumu pagaidām ir salīdzinoši maz, jo tie nav paredzēti ilgstošai produktu uzglabāšanai.

Daudz labāka un salīdzinoši lētāka izvēle, protams, ir kartona kastes un kartona papīri, ko var vienkārši sadedzināt vai otrreiz pārstrādāt. Tomēr jāpatur prātā – lai mēs varētu iepakot produktu papīrā, ir jānocērt koks, jo pārstrādāts papīrs iepakojumam tiešā kontaktā ar pārtiku nav derīgs. Taču koku resursus mēs neatjaunojam tik ātri, cik tos izcērtam. Tāpēc ļoti priecē, ka aizvien aktīvāk tiek meklētas dabai draudzīgas alternatīvas vienreiz lietojamiem traukiem, turklāt tādā cenu kategorijā, lai cilvēki tos arī varētu nopirkt. Šobrīd tas galvenokārt ir kartona papīrs, bet līdzās tam – arī bambuss, kukurūza, skujas, kartupeļu mizas un citas šķiedras, un te vēl ir vieta inovācijām.

“Zaļi pakots” un pārstrādājams

Viennozīmīgi slavējami ir centieni samazināt plastmasas maisiņu skaitu veikalos, kas ir būtisks sākums pārdomātai un atbildīgai rīcībai. Taču vai atteikties no plastmasas iepakojuma vispār? Mana attieksme ir kaut kur pa vidu. Jā, iepakojuma apjoms ir jāsamazina, bet tas jādara gudri. Atteikšanās no plastmasas iepakojuma, protams, būtu zināms ieguvums videi, bet vienlaikus – cik daudz pārtikas tiktu sabojāta un nonāktu atkritumos? Sliecos domāt, ka pats iepakojums nav tik slikts, cik slikti ir mūsu paradumi, to šķirojot vai, drīzāk, nešķirojot. Ar iepakojuma atbildīgu izmantošanu un pārstrādi varētu daudz ko atrisināt.

Šajā kontekstā ir atzinīgi vērtējama “Latvijas Zaļā Punkta” preču zīme un programma “Zaļi pakots”, kas sniedz uzticamu profesionālu izvērtējumu par iepakojuma ilgtspējību, funkcionalitāti, saderību ar produktiem un pārstrādājamību. Šajā programmā arī LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātes eksperti sniedz savu vērtējumu par iepakojuma kvalitāti kontekstā ar tā saskari ar pārtiku.

Man bieži jautā, kurš ir vislabākais iepakojums. Tāda viena brīnumiepakojuma nav. Ko tad varam droši ņemt veikalu plauktos – ar vai bez īpašām preču zīmēm – pie nosacījuma, ka pēc tam šo iepakojumu atbildīgi šķirojam? Tie ir visi viegli pārstrādājamie materiāli – kartona kārbas, metāla bundžas, stikla burkas un pudeles, PET un polipropilēna iepakojumi. Mēs nevarēsim aizstāt visu iepakojumu ar biomateriāliem, nenonākot situācijā, kur liela daļa produktu ir jāizmet. Taču tas, ko varam darīt – pirmkārt, ražojot produktus, izvēlēties pēc iespējas dabai draudzīgākus, ilgtspējīgākus risinājumus, ņemot vērā produktu iespējamos uzglabāšanas aspektus; otrkārt, pirkt tik, cik mums reāli vajadzīgs, neiegādājoties liekas preces, un šķirot atkritumus atbildīgi.

Foto: ilustratīvs (pexels.com)