“Sibīrijas bērni” viesojas Kazahstānā

Šogad, 8.maijā, kinorežisore Dzintra Geka ar savu komandu devās uz Kazahstanu, Karagandas un Žezkazganas nometnēm, Kengiras sacelšanās vietu.

Braucienā piedalās, piemēram, Latvijas radio pārstāvis Zigfrīds Muktupāvels, kura tēva brālis bija izsūtījumā Kazahstanā, mācītājs Guntis Kalme, kura vectēvs bijis gulaga nometnēs Kazahstanā, ārste Marija Krūmiņa, kura izsūtīta uz Sibīriju deviņu mēnešu vecumā, viņas tēvs, mācītājs Arvīds Rumba gājis bojā Taišetā, advokāts Andrejs Strautiņš, kura vectēvs 10 gadus bijis ieslodzījumā Karagandā, komponists Pēteris Vasks, kura tēvabrālis bijis izsūtījumā Omskas apgabalā, rakstniece Gundega Repše, kuras tuvs radinieks Kurts Fridrihsons bijis Karagandas un Žezkazganas nometnēs

Gundega raksta – “Mani mērķi Kazahstanai – domāt par tuksnesi un par pretošanos. Katrs atsevišķi un kopā. Gribu iedziļināties pretošanās būtībā, tālab labs iemesls ir nometne Kengirā. Mūsu vēsturē vienmēr akcentēta izdzīvošana, izciešana, paciešana, samierināšanās, piemērošanās, tā pat nosaukta par tautas viedumu, ne kolaboracionismu, taču mazāk akcentēts protests pret necilvēcību, netaisnību. Šodienas pasaules politikā pretošanās, sacelšanās, dumpis parādās ar jaunām konotācijām, tālab man vēl jo svarīgāk saprast pretošanās aspektus pagātnē. Tuksnesis kā vieta jebkura radoša cilvēka dvēselē, kurā Dievs ir gan vistālāk no cilvēka, gan tur pastāv vislielākā iespēja viņu satikt. Kaut kādā mērā tā ir vieta, kur rodas māksla – no Nekā, no dievišķā. Tāpat meditēšu par Jāzepu un viņa brāļiem, kas, kārtējo reizi, tik aktuāls jautājums Latvijas šodienā”.

Brauciena laikā tiks intervēti aculiecinieki, vākti materiāli muzejos, filmētas notikumu vietas, gatavoti materiāli filmu projektiem, kā arī uzstādīta piemiņas plāksne Latvijas tēviem.

Informācija par Kengiras nometni: Pēc Staļina nāves ieslodzīto cerības uz drīzu atbrīvošanu nepiepildījās. Apstākļi ieslodzījuma vietās saglabājās briesmīgi un pazemojoši, Kengirā ieslodzītos spieda 12 stundas dienā strādāt raktuvēs ar niecīgu ūdens un pārtikas devu. Pēc tam, kad 18. maijā sardze apšāva ieslodzītos, kas mēģināja iekļūt nometnes sieviešu daļā, sākās streiks. Streika komiteja aicināja ieslodzītos neiet uz darbu, tika izlauzti žogi starp vīriešu un sieviešu lēģeriem. Dažādu tautību cilvēki meklēja cits citu, kavējās skaistās atmiņās, dziedāja. Vīrieši un sievietes iepazinās, iemīlējās.

Sacelšanās Kengirā beidzās pēc tam, kad nometni aplenca tanki, tika uzlauzti mūri un ieslodzītos sadzina barakās. Daudzus samala tanki, lielā ātrumā tie brauca virsū sievietēm, viņu mati sapinās kāpurķēdēs. Citi nemiernieki tika nošauti. Ziņas par bojāgājušajiem nav precīzas. Tiek minēts, ka upuru skaits sasniedza 500. Dzīvus palikušos ar paceltām rokām veda no barakām ārā, sadzina klajā stepē un noturēja divas diennaktis. Stiprākos aizsūtīja uz Magadanu, bet vājākos – ikdienas darbos tuvējās šahtās, informē fonda “Sibīrijas bērni” pārstāve Baiba Ārenta.

Foto: publicitātes (no iepriekšējiem braucieniem)