Psihoterapeite Zane Krūmiņa: kā iemācīties uzticēties

Ikviens ikdienā nepārtraukti uzticas un paļaujas uz citiem cilvēkiem. Ejot pa ielu, mēs paļaujamies, ka visi ievēros satiksmes noteikumus, ēdnīcā uzticamies pavāriem, sadzīvē uzticamies draugiem, kolēģiem un pat svešiem cilvēkiem, piemēram, frizierim. Uzticēšanos mūsdienās pieminam bieži. Īpašu aktualitāti tā ieguvusi pirmsvēlēšanu laikā, turklāt ir arī šī gada Sarunu festivāla LAMPA galvenais vadmotīvs. Vai uzticēšanās spēja ir attīstāma un kā to veiksmīgi pilnveidot, stāsta klīniskā psiholoģe, psihoterapeite Zane Krūmiņa.

Mūsdienās visā pasaulē, bet jo īpaši rietumu kultūrā, lielpilsētās un metropolēs arvien samazinās aktīvas savstarpējā komunikācijas loma starp līdzcilvēkiem. Turklāt pieaug tādu cilvēku skaits, kuri dzīvo bailēs no neizdošanās, atraidījuma un nepieņemšanas. Pētījumi rāda, ka iedzīvotāju spēja uzticēties tieši ietekmē subjektīvo labklājību arī sabiedrībā kopumā – pierādījies, ka valstīs, kurās sabiedrības uzticēšanās līmenis ir augstāks, arī iedzīvotāju apmierinātība ar dzīvi kopumā ir augstāka.

Kas ir uzticēšanās?

“Uzticēšanās ir ticība tam, ka pasaule un cilvēki ir pārsvarā labi, un pārliecība, ka es esmu labs šai pasaulei,” stāsta Zane Krūmiņa. “Tā ir pietiekama un pamatota atvērtība kaut kam vai kādam. Uzticēšanās sastāvdaļas ir atklātība, atvērtība, patiesums, godīgums, spēja turēt solījumus, labvēlīgums un cieņa. Savukārt, ja valda neuzticēšanās, tad cilvēku vada dažādas bailes. Neuzticēšanās ir sevis sargāšana no negatīva scenārija, kurš varētu sāpināt, un tā iet roku rokā ar neticību sev pašam, negatīvu pašvērtējumu un citām mūsdienu sabiedrībā tik izplatītām problēmām.” Taču kā šīs bailes pārvarēt un iemācīties uzticēties?

Jātic sev

Eksperte apgalvo, ka, lai vairotu un attīstītu uzticēšanos līdzcilvēkiem, pirmkārt, jāsāk ar ticību sev. Tikai uzticoties sev un stiprinot pārliecību par sevi, iespējams spert soli pretī lielākai uzticēšanās spējai arī apkārtējiem. Turklāt pamati uzticēšanās spējai tiek likti jau bērnībā, tādēļ tās sekmēšanā liela nozīme ir vecāku ticībai bērnam un valdošai uzticēšanās gaisotnei bērna saskarsmē ar pieaugušajiem.

Jāatrod cēlonis un jākoncentrējas uz pozitīvo

Vēl psihoterapeite piebilst, ka tikpat svarīgi ir arī atrast īstos iemeslus apgrūtinātai uzticēšanās spējai. To visticamāk radījusi traumatiska pagātnes pieredze. Šo pieredzi pēc apzināšanās noteikti nepieciešams pārveidot, mainot pagātnes scenāriju – jātiecas pēc stabilām, mīlošām attiecībām, kurās valda paļaušanās un abpusēja uzticēšanās, pēc iespējas izslēdzot no savas dzīves tā sauktos toksiskos attiecību modeļus.

Noteikti jāizceļ pozitīvās pieredzes. Gandrīz katram pagātnē vai tagadnē bijušas kādas stabilas, labvēlības pilnas attiecības. Tieši tās jāatceras brīžos, kad ticība labajam zūd un šķiet, ka nevienam nevar uzticēties. Noturīgas, stabilas un pietiekami pozitīvas attiecības pagātnē vai tagadnē sekmē uzticēšanās veidošanos un atjaunošanos arī turpmāk.

Jāatturas no vispārinājumiem

Visbeidzot – lai iemācītos uzticēties, Zane Krūmiņa iesaka atturēties no vispārinājumiem un pasaulē notiekošā dalīšanas kategorijās, piemēram “melns/balts” vai “visi vīrieši ir vienādi”. Spēja uz pasauli lūkoties reālistiski uzticēšanos iespaido vistiešākajā mērā. Mums jāpieņem, ka nevienām attiecībām nekad nebūs garantiju. Tās būs dažādas un mainīgas, tomēr, neskatoties ne uz ko, – ir vērts iesaistīties un baudīt.

Foto: publicitātes