Pēta un sniedz ieteikumus ehinokokozes pacientu izmeklēšanai un ārstēšanai

15. decembris, 2019 Ģirts Spēlmanis

Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers ambulatorās nodaļas ārste – infektoloģe, hepatoloģe Sniedze Laivacuma ir veiksmīgi aizstāvējusi medicīnas zinātņu promocijas darbu Rīgas Stradiņa universitātē “Ehinokokozes(*) diagnostikas pilnveidošana, izmantojot etioloģiskus, bioķīmiskus, imunoloģiskus un imūnģenētiskus marķierus, un riska faktoru apzināšana Latvijā” un ieguvusi medicīnas doktora grādu.

Darbs ir veltīts Latvijā vēl pilnībā neapzinātai hroniski noritošai parazitārai slimībai, kuras diagnostikas un ārstēšanas principi būtu uzlabojami.

Saslimstība ar ehinokokozi Eiropas valstīs ir svārstīga (0,1–10 saslimušie / uz 100 000 iedzīvotāju). Arī Latvijā katru gadu ir samērā liels pacientu skaits, kam pirmreizēji diagnosticēta ehinokokoze, neskatoties uz salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu. Turklāt Latvija ģeogrāfiski atrodas blakus valstīm, kur iedzīvotāju saslimstība ar minēto slimību ir augstāka, piemēram, Krievijā, Baltkrievijā un Polijā, bet mērķtiecīgi pētījumi par saslimstību, riska faktoriem, diagnostiku un ārstēšanu tieši mūsu valstī līdz šim nav bijuši.

Arī mūsdienās ehinokokozes savlaicīga diagnostika un līdz ar to arī ārstēšana bieži ir novēlota, jo slimībai sākuma posmā nav izteiktas specifiskas pazīmes un nereti diagnoze tiek noteikta, balstoties uz ultrasonoskopijas datiem, kas veikta citu medicīnisku indikāciju sakarā, un tikai pēc tam tiek veikta specifiska seroloģiskā analīze. Nereti pacientam jau komplikāciju dēļ ir radušās sūdzības, kas vedina izdarīt specifiskas antivielu analīzes. Ja ehinokokoze, īpaši tās alveolārā (**) forma, netiek ārstēta, tad 10 gadu laikā pēc diagnozes noteikšanas vairāk kā 90% gadījumu ir letāls iznākums. Dr.med. Sniedze Laivacuma: „Vēlos uzsvērt, ka ehinokokoze, ja netiek savlaicīgi atklāta un radikāli ārstēta, ir saslimšana, kas norit hroniski un prasa būtiskus finansiālus resursus, jo pretparazitārā terapija pacientiem bieži vien jāsaņem visu mūžu, lai apturētu infekcijas tālāku izplatīšanos”.

Daži būtiski secinājumi, ko savā pētniecības darbā izdevās pierādīt Dr.med. Sniedzei Laivacumai iespējams būtu interesanti ne tikai ārstiem un ģimenes ārstiem, bet arī plašākai sabiedrībai, piemēram:

Latvijā kā statistiski nozīmīgi riska faktori ehinokokozes iegūšanai izrādījās:
1. dzīvošana lauku sētā, īpaši – ilgstoša;
2. fakts, ka piederējuši mājlopi;
3. fakts, ka mājsaimniecībā kāds no ģimenes locekļiem nodarbojas ar medniecību;
4. ir piederējuši suņi un kaķi;
5. suņi un kaķi dzīvo nepieskatīti un ir ēduši mazos grauzējus vai nokauto mājlopu iekšējos orgānus.
Lielākas izredzes, ka antivielas ārstēšanas rezultātā būs izzudušas, ja:
1. terapija ir bijusi jau pirmā gada laikā pēc diagnozes noteikšanas;
2. jebkad ir bijis sešu mēnešu terapijas kurss;
3. terapija ir bijusi katru gadu;
4. pieaugot terapijas ilgumam un kursu skaitam, palielinās antivielu izzušanas varbūtība.

Savukārt ārstiem būtu interesanti uzzināt sekojošas atziņas:

Terapiju saņēmušajiem pacientiem tiek novērota sakarība, ka cistiskās ehinokokozes stadija ir ar tendenci palielināties.
IL-10 līmeņa paaugstināšanās var tikt izmantota kā pazīme, kas var liecināt par smagāku un komplicētu slimības gaitu alveolārās ehinokokozes gadījumā.
Lielāku risku nomirt statistiski nozīmīgi pastiprina paaugstināts EGĀ, SF, GGT un bilirubīna līmenis.
Tika konstatētas allēles, kas saistītas ar paaugstinātu risku saslimt, kā arī tādas, kas savukārt risku samazina.

Darba gaitā tika pierādīta saistība starp konkrētiem bioķīmiskajiem, imūnģenētiskajiem marķieriem un radioloģiskajiem raksturlielumiem un slimības attīstību un komplicētību, kā arī tās saistība ar terapijas raksturlielumiem, kas nākotnē ļautu:

izveidot ieteikumus praktizējošiem ārstiem, lai optimizētu pacientu izmeklēšanu un ārstēšanu;
plānot farmakoloģiskās terapijas ilgumu un daļēji paredzēt tās efektivitāti.

Dr.med. Sniedze Laivacuma: „Iepriekš minēto uzlabojumu ieviešana palīdzētu pilnveidot veselības aprūpi ehinokokozes pacientiem Latvijā un racionāli plānot finansiālo resursu izmantošanu. Savukārt uzvedības riska faktoru apzināšana un imūnģenētiskajos izmeklējumos noteikto protektīvo un predisponējošo alēļu konstatēšana ļautu veikt šo grupu pacientu apzināšanu un mērķētu izmeklēšanu, lai iespējami agrīni varētu diagnosticēt šo slimību.”

(*) Ehinokokoze – parazitāra slimība, ko izraisa lenteņa ehinokoka kāpuri.

(**) Alveolārā ehinokokoze – slimības forma, kad aknās veidojas daudz kāpuriem pildītu pūslīšu, kas pamazām izplatās arī citos orgānos un limfmezglos līdzīgi vēža metastāzēm.

Diagnosticēt ehinokokozi nav vienkārši, jo nav tikai šai slimībai raksturīgu simptomu. Tādēļ ģimenes ārsti nez vai uzreiz iedomāsies, ka pacientam var būt šī parazitārā slimība. Aicinām ikvienu pievērst uzmanību iepriekš nosauktajiem faktoriem un promocijas darbā gūtajām atziņām un secinājumiem. Un atgādinām, lai savlaicīgi atklātu veselības problēmas – jāvēršas pie ārsta, kas palīdzēs pacientam tās diagnosticēt un ārstēt.

Dr.med. Sniedze Laivacuma pieņem pacientus ambulatori – Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra Gaiļezers poliklīnikā: