Pašnāvnieciskas domas cilvēkus nešķiro

Mentālās veselības un pašnāvības riska jautājums sabiedrībā ir aktuāls, bet – līdz galam neizprasts. Katrs trešais Latvijas iedzīvotājs savu draugu, paziņu, tuvinieku lokā ir piedzīvojis pašnāvību vai pašnāvības mēģinājumu. Kā stāsta krīžu un konsultāciju centra “Skalbes” direktore Zane Avotiņa, jebkura dzimuma, vecuma cilvēks var domāt par pašnāvību visdažādākajos dzīves brīžos, neatkarīgi no tā, kādā sociālekonomiskajā stāvoklī viņš ir. Tāpēc rodas jautājums – cik daudz mēs zinām par mentālās veselības problēmām un to izpausmēm?

Nesen veiktais VAS “Latvijas dzelzceļš”* pētījums atklāja, ka vairāk nekā puse (59%) aptaujāto nevarētu atpazīt cilvēku ar pašnāvnieciskām tieksmēm. Tas nozīmē, ka, neskatoties uz mentālās veselības jautājuma aktualizēšanos, vēl joprojām trūkst izpratnes par to, kā laikus pamanīt mentālās veselības problēmas vai pašnāvības riskus. Taču jāņem vērā arī tas, ka ne vienmēr šādas problēmas ir viegli atpazīstamas. To apstiprina arī krīžu un konsultāciju centra „Skalbes” direktore, psiholoģe un kognitīvi biheiviorālā terapeite Zane Avotiņa.

“Nav iespējams izdalīt kādu vienu tipisku tāda cilvēka uzvedības modeli, kurš ir nolēmis izdarīt pašnāvību. Taču var novērot dažādas brīdinājuma zīmes, kas var liecināt par to, ka persona apsver pašnāvību. Dažas no pazīmēm ir runāšana par miršanu, sociālā norobežošanās un izolēšanās, personīgo mantu atdošana, atvadu vēstuļu rakstīšana, runāšana par bezspēcību, bezcerību, bezjēdzību un nespēju rast risinājumu savām problēmām vai spēcīga vainas un kauna sajūta,” skaidro speciāliste.

Lai gan lielākā daļa respondentu atbildēja, ka nemācētu atpazīt cilvēku ar pašnāvnieciskām tieksmēm, kopumā 85% aptaujāto ir gatavi iesaistīties un palīdzētu atrunāt cilvēku no pašnāvības mēģinājuma, ja redzētu, ka kāds to grasās darīt. 57% aptaujāto atzina, ka noteikti piedāvātu palīdzību tuviniekam, kurš piedzīvo līdzīgu situāciju, savukārt 21% aptaujāto gribētu palīdzēt, bet nezinātu, ko darīt.

Runājot par pašnāvību riska cēloņiem, pētījuma dati rāda, ka cilvēku viedoklis par tiem dalās. Proti, 40% respondentu par iemeslu uzskata mentālās veselības problēmas, 32% – problēmas privātajā dzīvē, savukārt 31% – finansiālas grūtības. Būtiski piebilst, ka aptaujāto vairākums (43%) uzskata, ka pašnāvība vai tās mēģinājums saistīts ar vairāku lietu, situāciju un sajūtu kopumu. Savukārt Z. Avotiņa skaidro, ka pašnāvības riska cēloņi var būt dažādi.

“Pat cilvēks, kurš šķiet laimīgs un kuram ir viss, ko var vēlēties, var būt neaizsargāts pret pašnāvības risku. Tomēr ir zināmi riska faktori, kas jāņem vērā. Tās ir situācijas, stāvokļi un citi faktori, kas dažiem cilvēkiem rada lielāku pašnāvības risku. Lielāks pašnāvības risks ir personām, kas cieš no dažādām atkarībām, hroniskām fiziskām saslimšanām, ilgstošas vardarbības. Tāpat risks ir arī personām ar traumatisku bērnības pieredzi un cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši pēkšņas stresa vai traumatiskas situācijas, piemēram, tuvinieka zaudējumu. Arī cilvēki, kuru ģimenēs agrāk ir bijusi pašnāvību pieredze vai kuriem pašiem jau iepriekš ir bijis pašnāvības mēģinājums, ir pakļauti lielākam riskam. Nedrīkst aizmirst arī to, ka mentālas saslimšanas, īpaši depresija, bipolāri traucējumi, trauksme vai uzvedības traucējumi, it sevišķi gadījumos, kad šīs slimības netiek ārstētas, var radīt pašnāvnieciskas tieksmes.

Pašnāvības riska faktori nenozīmē, ka pašnāvības mēģinājums ir neizbēgams. Tomēr, ja jums vai kādam, kurš jums rūp, ir viena vai vairākas no šīm pazīmēm, jābūt īpaši uzmanīgam. Jāseko līdzi tam, lai nesāk parādīties brīdinājuma zīmes, kas liecina par pašnāvnieciskām tieksmēm,” atgādina speciāliste.

*Aptauja veikta 2020. gada septembrī tiešsaistē sadarbībā ar pētījumu aģentūru “Norstat”. Tās laikā iegūtas atbildes no 1002 respondentiem vecumā no 18 līdz 74 gadiem visā Latvijas teritorijā.

Foto: publicitātes