Pārslimotām vīrusu infekcijām var būt neiroloģiskas sekas

Vīrusa infekcija ne vienmēr beidzas brīdī, kad pārciests akūtais slimības posms. Pēc pārslimošanas nereti mēdz parādīties neiroloģiskas sekas. Šīm problēmām pastiprinātu uzmanību pievērsa Covid-19, taču arī citas vīrusu infekcijas var radīt neiroloģiskas komplikācijas, kas risināmas ilgtermiņā. 

“Vīrusu izraisītas neiroloģiskās komplikācijas nesākās tikai ar Covid-19. Mīts par to radās tādēļ, ka ar Covid-19 slimoja liels cilvēku skaits un slimības sekām tika pievērsta pastiprināta uzmanība,” stāsta Neiro klīnikas vadītājs “Veselības centru apvienībā”, neirologs Jānis Mednieks un min izplatītākās vīrusu infekcijas, kas ietekmē nervu sistēmas darbību un ilgtermiņā rada dažādas neiroloģiskas sekas.

Herpes vīrusi

Svarīgi saprast, ka Herpes vīruss izraisa ne tikai auktumpumpas. Herpes vīrusu grupā ietilpst dažādi vīrusi, un tie var aktivizēties tad, ja ir nomākta imunitāte, jo īpaši – cilvēkiem ar hroniskām slimībām. Neirologs skaidro: “Herpes vīrusu grupā ietilpst arī, piemēram, vējbaku vīruss, ko vairums cilvēku pārslimo bērnībā un pret ko tagad ir pieejama vakcīna. Ja cilvēkam ir nomākta imunitāte, kā arī gados vecākam cilvēkam aktivizējies vējbaku vīruss var izraisīt tā saukto jostas rozi.” 

Ir pierādīts, ka pēc herpētiska encefalīta pārslimošanas lielam skaitam pacientu ir paliekoši kognitīvi traucējumi, jo šis vīruss ietekmē galvas smadzenes – pieres, deniņu daivu – un tur notiek lokāls bojājums. Encefalīts, ko izraisa herpes vīruss, norit ļoti smagi un var novest pie dramatiskām sekām,” saka Jānis Mednieks. 

Respiratorā vīrusu infekcija

“Viena no tām ir, piemēram, gripa. Gripas epidēmijas kulminācijā ir diezgan daudz pacientu, kuriem ir hroniska slimība vai novājināta imunitāte. Viņiem var būt smaga slimības norise, nepieciešamība ārstēties slimnīcā un dažādas komplikācijas, kas ilgtermiņā var izraisīt kognitīvus traucējumus. Taču ir arī tādi pacienti, kas nav hospitalizēti, jo slimības gaita nav bijusi smaga, tomēr pēc slimošanas viņiem ir grūti atgriezties ikdienas aktivitātēs. 

Dažreiz gripa attīstās ātri, strauji pasliktinot elpošanas funkciju. Tad var būt nepieciešama mākslīgā plaušu ventilācija intensīvās terapijas nodaļā. Tas var notikt ne tikai ar cilvēkiem gados vai tiem, kam ir novājināta imunitāte, bet arī ar jauniem cilvēkiem, kuriem bijusi laba veselība. Šo stāvokli rada izteikta imūnsistēmas atbildes reakcija, kas izraisa plaušaudu bojājumu.

Bieži vien elpceļu infekcijai pievienojas pneimonija, galvas smadzenēm nepietiek skābekļa, iestājas hipoksija. Otrs aspekts – vīrusa infekcija rada vairāk iekaisuma mediatoru molekulu, kas nepieciešamas iekaisuma uzturēšanai. Nokļūstot galvas smadzenēs, tās var izraisīt dažādus bojājumus gan neironos, gan glijas šūnās, kas nodrošina normālu vidi, lai šūnas varētu funkcionēt. 

Vēl viens iespējamais sarežģījums, ko var radīt respiratora vīrusu infekcija, ir paaugstināta asinsrece jeb koagulācija – asinis kļūst biezas, tādējādi pieaug insulta risks,” skaidro neirologs.

Covid-19 infekcija

Pandēmijas kulminācijā bija vērojams, ka no slimības smagi var ciest ne tikai cilvēki gados, bet arī jaunie un spēcīgie. “Vecākiem cilvēkiem bojājumu nosaka nespēja cīnīties ar vīrusu, savukārt jaunākiem – pārlieku aktīvā imūnās sistēmas atbildes reakcija uz šo vīrusu. Tas būtu jāpatur prātā līdzīgā situācijā nākotnē atceroties, kurām pacientu grupām jāpievērš pastiprināta uzmanība. Lielāks komplikāciju risks ir arī tiem, kuriem ir kāda autoimūna slimība, piemēram, bronhiālā astma. 

Covid-19, salīdzinot ar citiem respiratoriem vīrusiem, ir krietni neirotropāks (iedarbojas uz kādiem nervu sistēmas elementiem). Par to liecina izplatītā komplikācija – ožas traucējumi,  kas, protams, mēdz būt arī citu elpceļu infekciju gadījumos, taču Covid-19 gadījumā – krietni biežāk. Ožas neironi ir viens no ceļiem, kā šis vīruss nokļūst kaulu smadzenēs. Oža ir saistīta limbisko sistēmu – tā ir galvas smadzeņu daļa, kas atbild par dažādam emocijām, un emocijas, kā zinām, piedalās arī atmiņas veidošanā un saglabāšanā. Līdz ar to ir iespējams atrast saistību – atņemot kādu no maņām, ir apgrūtināts arī, piemēram, mācīšanās process,” skaidro ārsts.

Komplikācijas

Nervu sistēma iedalās centrālajā nervu sistēmā, pie kā pieder galvas un muguras smadzenes, un perifērajā nervu sistēmā, kurā ietilpst perifērie nervi, nervu pinumi, muguras smadzeņu saknītes. Neirologs norāda: “Visvairāk parasti cilvēkus satrauc acīmredzamie perifērās nervu sistēmas bojājumi, piemēram, sejas nerva paralīze vai daudzu perifēro nervu bojājumi jeb polineiropātija, kas var sekot pēc slimošanas. Taču daudzi Covid-19 pārslimojuši jauni cilvēki atzīst, ka  traucēta ir domāšana – koncentrēšanās spēja, informācijas apstrādes ātrums. Tāpat viņi stāsta, ka nespēj veikt savu darbu un ikdienas aktivitātes iepriekšējā līmenī. Lūdzot izpildīt kādu standarta kognitīvo testu, viņi to spēj izdarīt labi, taču lēni. Šādas izpausmes var uzskatīt par galvas smadzeņu darbības traucējumiem. Cieš arī atmiņa, visvairāk – īslaicīgā. Mēdz būt garastāvokļa traucējumi, nereti – depresija. Ja cilvēkam uz minēto ir tendence, Covid-19 šo stāvokli var provocēt vai pastiprināt.”  

Kā noteikt kognitīvo traucējumu smagumu?

Jānis Mednieks atgādina, ka būtiski ir pareizi testēt, lai noteiktu kognitīvos traucējumus: “Bieži vien jauni, darbspējīgi cilvēki, kuri strādājuši intelektuālu darbu, konstatē, ka pēc slimošanas ir grūti strādāt kvalitatīvi. Veicot standarta kognitīvo testu, kas ļauj novērtēt, vai cilvēkam ir kognitīvi traucējumi, patieso ainu var nenovērtēt.  Testu skalas ir paredzētas rupju lielāku izmaiņu konstatēšanai, bet salīdzinoši vieglas neuzrāda. Tādēļ ir nepieciešami speciāli rīki, kas detalizētāk novērtē gan atmiņu, gan pārejos kognitīvos procesus un ļauj noteikt testa izpildes ātrumu,” skaidro neirologs un piebilst, ka tas ir viens no iemesliem, kāpēc viņš iesaistījies projektā ar Latvijas Universitātes Datorikas fakultātes Uztveres un kognitīvo sistēmu laboratoriju. Šī projekta ietvaros tiks veikti digitālie testi, kas rada iespēju novērtēt ne tikai rezultātu pareizību, bet arī izpildes ātrumu.

“Ja pacientam tests ir veikts un ir noteikta terapija, pēc kāda laika testu var atkārtot un konstatēt tās ietekmi un slimības seku izmaiņas. Būtiski, lai brīdī, kad cilvēks sūdzas par traucējumiem, tos var objektīvi fiksēt. Gadās, ka, neredzot nekādas rupjas izmaiņas, pacientiem īsti nevar palīdzēt, jo, piemēram  jušanas vai kustību koordinācijas funkcijas ir normālas. Taču, ja ar testa palīdzību sūdzības objektivizē, tas ārstiem ļauj saprast, kā rast risinājumu pacientu problēmām. Mana pieredze liecina, ka aptuveni puse no Covid-19 pacientiem atzīst pasliktināšanos kādā no domāšanas sfērām. Tas ir satraucoši, un to nedrīkst ignorēt. Būtu jācenšas radīt rīku, lai varētu testēt kognitīvos traucējumus pat tad, ja tie ir nelieli. Tas ir svarīgi arī tāpēc, lai sabiedrībai parādītu, ka Covid-19 infekcija nav banāla, tā neskar tikai elpceļus, bet arī centrālo nervu sistēmu, un, ja tās izplatību neierobežojam, ir liela varbūtība, ka pārslimošanas rezultātā kāda no kognitīvajam funkcijām būs ietekmēta.” 

Kas sagaidāms turpmāk

Par Covid-19 neiroloģiskajām sekām tiek publicēts aizvien vairāk datu un ir aicinājums veikt pētījumus par dažādām intervencēm un terapijām, kas palīdzētu mazināt simptomus pēc pārslimošanas. “Pašlaik pacientiem ir piedāvātas standarta terapijas: ja ir kustību traucējumi – fizioterapija, ja ir runas traucējumi – logopēds, ja ir izteikti neiropsihiatriskie simptomi – psihiatra konsultācijas. Taču ne vienmēr šīs terapijas ir pietiekami efektīvas un kognitīvie traucējumi tomēr saglabājas. Tiek veikti pētījumi un novērojumi par medikamentiem, kas varētu būt efektīvi augšējo elpceļu vīrusu izraisītu kognitīvo traucējumu gadījumos.”

Foto: publicitātes