Pārdomu laiks par Ojāru Vācieti muzejā

-Kā norisinājās gatavošanās Ojāra Vācieša 80. gadu jubilejai un kādi pasākumi jau ir aizvadīti, kādi vēl gaidāmi?

Evita Jance : Vislielākais laikam jau bija 11. novembra pasākums, kas bija visapjomīgākais ar Viļa Daudziņa un Kaspara Znotiņa piedalīšanos. Tad arī tās pašas literārās prēmijas laureātiem tika dots vārds. Tas ir tas centrālais pasākums. Droši vien tad arī Carnikavas…

Solvita Lapiņa : Carnikavā tas savukārt neattiecās uz muzeju tik lielā mērā, tas bija Vācieša literārā prēmija, kas katru gadu par dzejas grāmatām tiek pasniegta. To organizēja Carnikavas pašvaldība. Tas bija gan literārā prēmija, ko šogad ieguva Amanda Aizpuriete, gan simboliska akmens ielikšana memoriālam, kas būs Carnikavas kapsētā. Domāts, ka līdz nākamajam gadam tas piemineklis kapsētā tiks izveidots Ojāram Vācietim. Trīsdesmit gadus makets ir bijis un gaidījis, beidzot tas varētu tikt izveidots. Tie bija tie divi pasākumi, kas ir galvenie.

E. Jance : Tie bija tie pasākumi, kas ir ne pastarpināti saistīti ar Vācieti, bet ne tik daudz ar muzeju. Protams, koncerts „Vācietis”, kas vēl tikai priekšā, 25. novembrī.  Arī koncertizrāde „Puses” mūzikas namā „Daile” ar Lūsēnu. Tad arī Valmieras teātrī jauna izrāde tika iestudēta. Ir jau vēl visādi reģionālie pasākumi. Galvenais uzsvars daudzās skolās tiek likts uz ar Vācieti saistītiem pasākumiem, kas publiskā vidē varbūt neiziet, bet muzeja darbiniekiem, direktorei vislaik japiedalās šādos pasākumos.

S. Lapiņa : Jā, bibliotēkās, kultūras namos…

E. Jance : Tie ir vairāk lokāli, bet ne maznozīmīgāki.

S. Lapiņa : Arī Ausmas Cimdiņas sastādītā „Dzīves dziesma sarkanā”, kas ir apkopoti konferences materiāli.

-Kā turpinās muzeja dzīve pēc tam, kad aizvadīti tik daudzi pasākumi, kas norisinājušies tik īsā laika periodā?

S. Lapiņa : Tie lielie cipari jau vienmēr pamudina uz kaut kādām īpaši lielām darbībām, bet muzeja dzīve jau ir diezgan intensīva. Protams, ne tādā apjomā, un tas nebūtu labi, ja tā būtu katru mēnesi kā novembrī, bet, galu galā, ir grupas, apmeklētāji, kas nāk, ikmēneša pasākumi, kas notiek. Es domāju, ka tas viss ir kaut kādā līdzsvarā. Protams, ka novembrī tas viss ir intensīvāk, pēc tam – mazāk intensīvi. Bet tā dzīve jau neapstājas.

-Kāds ir jūsu viedoklis – vai muzeju loma kā tāda pēdējo, teiksim, desmit gadu laikā ir mainījusies? Un kādā veidā tā turpina mainīties?

E. Jance : Es esmu muzejos jauns cilvēks, arī vispār jauns cilvēks, un līdz ar to man absolūti nav tāda iespēja atskatīties uz desmit gadu kaut kādu senāku pagātni no muzeju viedokļa kā tagad, esot tam cilvēkam muzejā iekšā. Mana muzeja dzīve sākās pusgadu atpakaļ. Bet, saliekot kopā ar savu pieredzi tagad un pēc tam, tā pieredze, kas ir kā skolniekam, izejot cauri visiem muzejiem, tad, ja godīgi, man šķiet, ka īpaši kāda pēdējā gada laikā tiek ļoti likts uzsvars uz to, lai muzejs kļūst atvērtāks un jauneklīgāks arīdzen. Ir visādas organizācijas, piemēram, „CreativeMuseum”, kas organizē visdažādākos pasākumus, liekot uzsvaru uz to, lai muzeju speciālisti seko līdzi laikam, iesaistītu visādas jaunās tehnoloģijas, padarītu to jauneklīgu. Vienalga, vai tas ir muzejs, kas ir vērsts uz lielu auditoriju, vai vienkārši vēstures muzejs, vai, piemēram, Jūgendstila muzejs, kas piesaista plašas auditorijas, memoriālais muzejs – tiem visiem ir iespējas uz kādām jaunām izteiksmes formām, kas ir arī jāizmanto noteikti.

S. Lapiņa : Es mazliet ilgāk muzejā strādāju, un es piederu pie tiem, kas agrā jaunībā teica, ka muzejs ir pēdējā vieta, kur vispār kāds cilvēks var strādāt. Es šajā pēdējā vietā esmu nonākumi un man jāsaka, ka ir ļoti interesanti. Tas patiešām ir ļoti lielā mērā atkarīgs gan no paša darbinieka, gan no citiem faktoriem – to var uztaisīt par vietu, kur visur savilkti striķīši, neviens nekur nevar iet, nolasīt pusotru garu stundu lekciju, kur visi apkārtējie guļ, un to var pasniegt tā, ka pēc tam izrādās, ka muzejs ir ļoti interesanta vieta un ka var paskatīties nevis no konkrētā cilvēka, runājot par memoriālo muzeju, bet var paskatīties no laikmeta vai laika skatapunkta, no kultūrvēstures viedokļa. Tas ir ļoti lielā mērā atkarīgs arī no apmeklētājiem starp citu – vai viņi atnāk ar domu, ka atkal viņi ir atvilkti kaut kur, vai varbūt, ka mēs varam kaut ko jaunu uzzināt. Bet es domāju, ka muzejs ir mainījies, un arī tas, ka tiešām nav striķīšu un ir atļauts kaut kam pieskarties, drīkst apskatīt un paturēt rokās. Es ceru, ka šī lieta mainās.

-Jūs minējāt, ka daudz ir atkarīgs no tā, kāda ir apmeklētāju publika. Dažādos muzeju rīkotos pasākumos ir zināmi cilvēki, kas vienmēr uz tiem ierodas, un tas ir skaidri zināms, ka viņi tur būs. Bet kā ir ar jaunu apmeklētāju piesaisti? Vai, jūsuprāt, Latvijas sabiedrības kultūras dzīvē muzeju apmeklējums ieņem nozīmīgu lomu?

E. Jance : Vislabākais piemērs ir apjomīgākais muzeju pasākums, kas ir saistīts ar Muzeju nakti. Apmeklētāju skaits ārkārtīgi pieaug katru gadu… Manuprāt, mēs te navaram runāt par maznozīmību. Vēl nesen arī bija raidījums par memoriālajiem muzejiem reģionos, un, teiksim, ļoti uzsvēra, ka, jā, ka, atskatoties uz padomju laiku, muzeju bija vairāk un grupas bija milzīgas, bet šajā laikā, viņi uzsvēra, ir individuālo apmeklētāju vairāk. Ja godīgi, tad darbs ar tādām individuālām, mazākām grupām dažkārt ir krietni, krietni kvalitatīvāks, nekā tas jau minētais masveida piespiedu variants, no skolas nākot. Bez tā nevar iztikt, un tas ir vajadzīgs, bet, ja tas ir par lieku, tad arī būtībā zūd jebkāda jēga muzeju apmeklēt. Bet nav tāda vidusmēra. Man liekas, ka mūsu muzeja vidusmērs pagaidām ir kāds astotās klases skolnieks. Mums ir arī individuālie. Teiksim, staigājoties pa Pārdaugavu, pavadīt pēcpusdienu, ciemojoties pie Vācieša muzejā. Arī  šādi ir individuālie apmeklētāji.

S. Lapiņa : Par to muzeju lomu – es domāju, ka Rīgā tas ir krietni mazāk, jo tās iespējas, kur var aiziet, ir lielākas. Bet tas, kas attiecas uz reģioniem, viņiem tie tiešām ir tādi kultūras centri, kur notiek visādas lietas. Ļoti intensīvi un ļoti daudz, viņi par to arī domā un kaut kādā veidā pulcē. Tur ir adītāju pulciņi un tamlīdzīgi. Bieži vien tur, kur šie memoriālie muzeji atrodas, nav nemaz nekādu citu iespēju, tā ir vienīgā saliņa, kas tur ir. Rīgā, protams, mazāk, kaut gan Vilis Daudziņš un Kaspars Znotiņš mums sagādāja principā apgāztu muzeju, tā kā tas ir atkarīgs arī no tā, ko piedāvā. Skolotājas zvanīja un teica, ka, jā, ka vidusskolēni padzirdējuši, ka Znotiņš ar Daudziņu būs, un tad visi ies un tamlīdzīgi. Arī tas, ko, piemēram, Rakstniecības muzejs šobrīd ļoti intensīvi dara, ir tas, ka viņi mēģina jaunus cilvēkus ievilināt muzeja vidē. Vienkārši parādīt, ka muzejs – tas ir interesanti. Un tas īstenībā ir mans mērķis, kāpēc es strādāju muzejā un kāpēc kaut ko daru, man gribas, lai skolēni aizejot teiktu, ka tas tiešām bija interesanti. Kaut vai lai atceras kādu joku stāstuno muzeja, bet lai tas secinājums galu galā ir tāds, ka tas tiešām ir interesanti.  To mēs arī cenšamies darīt.

-Runājot par skolēniem, varbūt varat pastāstīt par literāro darbu konkursu Pārdaugavas skolām – cik gadus tas jau tiek rīkots, kādas skolas drīkst piedalīties, kāds ir konkursa galvenais izvirzītais mērķis?

S. Lapiņa : Tas ir konkurss Pārdaugavas skolām, lai tas būtu aptveramāk, jo mūsu telpas arī nav tik ietilpīgas, lai varētu uzņemt no visām Rīgas skolām gribētājus. Pārdaugavas izpilddirekcija, muzejs, Ojāra Vācieša biedrība – tas ir tas, kas organizē šo konkursu sesto gadu. Žūrija ir Ronalds Briedis, kas ir priekšsēdētājs un kas kā pulkvedis Briedis pieliek to punktu un pasaka savu „jā” vai „nē”, pārējā žūrija ir skolotājas no dažādām skolām, kā arī  Ieva Ķīse kā muzeja un biedrības pārstāve. Forma ir brīva – respektīvi, skolēni atnāk, es vai kāds cits viņiem pastāsta par muzeju, viņi var jebkurā vietā muzejā, izņemot Vācieša darba istabu, dzejā, prozā, liroepikā, dramaturģijā, vienalga kādā formā, izpausties, ir dotas trīs stundas. Darbus viņi paraksta ar pseidonīmiem, lai tas būtu pēc iespējas anonīmāk un nebūtu nekādi aizspiedumi, ka no Āgenskalna ģimnāzijas būs labi darbi, bet no kādas inernātskolas – nebūs nekas pārāk labs. Tātad, lai atmestu visus šos stereotipus, tā tiek darīts. Pēc tam žūrija iepazīstas un novērtē darbus. Aploksnes tiek atvērtas, kad vietas jau ir sadalītas, tad mēs uzzinām, kas ir šie uzvarētāji.

-Vai katru gadu piedalās vienas un tās pašas skolas, vai konkursa popularitāte augusi un iesaistījušās arī citas?

S. Lapiņa : Uz šo jautājumu mēs nevaram atbildēt, jo abas piedalāmies tikai pirmo gadu, bet Pārdaugavas skolas – ck viņas ir, tik ir.

E. Jance : Visas skolas jau tiek apziņotas vienlīdzīgi. Cik saprotu, tas skaits katru gadu ir līdzīgs – no kādiem padsmit līdz divdesmit. Plus, mīnus tas ir nemainīgs. Ir tādi, cik es saprotu, kas jau gadu gadiem piedalās.

S. Lapiņa : Tieši tā – kamēr vidusskolā mācies, tikmēr arī piedalies.

E. Jance : Skolotāji ir tie, ar kuriem arī notiek tā sadarbība. Tie ir tie, kuri „pabīda” vairāk savu skolēnus piedalīties, jo dažkārt arī mēs aizsūtām to informāciju, bet iespējams arī, ka tā kaut kur paslīd garām.

S. Lapiņa : Jā, jo tas ir svarīgi, ka no tā kopīgā e – pasta tā informācija nonāktu pie attiecīgā literatūras skolotāja, kurš ar to ir ar mieru „krāmēties”. Ja skolotājs ir ieineresēts, tad arī viss ir kārtībā. Tā ir arī pašiem skolēniem ļoti laba iespēja sevi parādīt. Šogad nebija, teiksim, tāds materiāls ieguvums galvenā balva, bet iepriekšējos gadus bija pavisam reāla naudas balva, kas arī, tā teikt, stimulējoši dabojas. Šogad bija biļetes uz klavierkoncertu, kas arī ir pietiekami vērtīga balva. Tas vienkārši ir iemesls apsēsties un padomāt, un sevi novērtēt.

 -Tā kā arī jūs lasījāt konkursa darbus, varbūt jūs pamanījāt kādas jaunas tendences jauniešu valodā, rakstības stilā?

S. Lapiņa : Grūti pateikt, jo es šogad pirmo reizi iesaistījos šajā konkursā, līdz ar to par citiem gadiem nevaru spriest. Kolēģi saka, ka ir bijuši ārkārtīgi talantīgi un interesanti darbi. Šogad diemžēl pārāk interesanti nebija. Bija daži patiešām aizraujoši darbi. Vienā no tiem, piemēram, autore gana izaicinoši pasmējās arī par muzeju. Tas bija asprātīgi, drosmīgi un pievērsa uzmanību. Skumji, ka ļoti daudzi radošie darbi bija ārkārtīgi stereotipiski. Šķiet, ka cilvēki ir visu ko salasījušies un tad apspēlē to. Skaidrs, ka vidusskolā galvenā problēma ir mīla, tomēr tas ir diezgan vienveidīgi. Lai arī šogad nebija daudz interesantu darbu, godalgas ieguvušie bija visnotaļ labi.

-Vai jums ir zināma informācija par cilvēkiem, kuri ieuvuši godalgotas vietas šajā konkurā, vai viņi turpinājuši attīstīties šajā virzienā un pierādījuši sevi kā jauni rakstnieki?

S. Lapiņa : Šādas informācijas mums īsti nav. Mēs gan runājām ar skolotājām, tur bija daži, kas turpināja kaut ko niekoties. Bet, redziet, ar to literatūru jau mūsdienās ir diezgan grūti, tā ir diezgan nepateicīga nodarbošanās. Bet man, lasot šos darbus, bija liels prieks, ka cilvēki kaut vai mēģina pārbaudīt paši sevi. Tas nav vienkāršs uzdevums – izveidot sižetu trīs stundu laikā. Ronalds Briedis teica, ka „es trīs stundās neuzrakstītu”. Nu, tādu labu darbu. Nevar rakstīt, kad ir iedvesma. Ir noteikts datums, noteikts stundu skaits, un kaut kas ir jāuzraksta. No tāda viedokļa man ir liels prieks, ka tomēr ir diezgan daudz to cilvēku, kas piesakās.

-Runājot par Ojāra Vācieša muzeju, vai jums, kas esat salīdzinoši jauni darbinieki, ir kādi plāni, idejas, domas par to, kā varētu kaut ko uzlabot, pilnveidot muzejā?

E. Jance : Tieši šobrīd tiek pagaidītas šī Vācieša dzimšanas dienas skaistā novembra beigas, un tagad mēs būtībā ķeramies klāt tam nākamā gada plānam. Ir tādas lietas, kuras mēs noteikti turpinām, kas ir tāda brīnišķīgā tradīcija divu gadu laikā, kas ir valodas vakari, kad mēs aicinām kādu pazīstamu, sabiedrībā gana zināmu cilvēku, kas ir saistīts ar literatūru, ar rakstīšanu,un  pretī tiek piemērots kāds sarunu biedrs. Teiksim, pēdējā viesošanās reizē bija Sandra Kalniete ar Ojāru Rubeni. Tas ir viens no tiem pasākumiem, ko mēs vēlamies turpināt arī uz nākamo gadu. Bet, runājot par kādām jaunām tendencēm, vismaz no manas puses ir doma par to, kā, teiksim, pamainīt šīs pieejas attiecīgi, teiksim, kādām skolēnu grupām, kādas jaunas nianses meklēt šīm programmām, literatūras programmās varbū ko mainīt un pielāgot muzejam.

S. Lapiņa : Līdz tādiem milzīgiem plāniem mēs vēl neesam, gaidām arī atbildes no Kultūrkapitāla fonda…

E. Jance : Zināms, finansiālā puse ir ļoti svarīga, lai vispār kaut kas notiktu.

S. Lapiņa : Tieši tā. Tie paši valodas vakari, Muzeju nakts, „Astoņi kustoņi”, kas ir bērniem, ielīgošana, jo šeit jau ir brīnišķīga apkārtne. Pavasarī, vasarā te ir iespējas darboties ārā.

E. Jance : Ir tekošās izstādītes. Lielajā zālē šobrīd ir „Ojārs Vācietis. Imants Ziedonis”, kas mums jau kādu laiciņu atpakaļ ir skatāma. Šīs telpas arī bieži tiek izmantotas dažādu mākslinieku izstādēm. Vēl esam, tā teikt, procesā par nākamajiem plāniem.

Ar Ojāra Vācieša muzeja darbiniecēm sarunājās Anna Ūdre