Padomju laikā visu īpašumu atņēma uzreiz, brīvā Latvijā – pa mazām daļām

Maija sākumā atzīmējām 35. gadadienu, kopš Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas. Līdz ar neatkarības un demokrātijas atjaunošanu Latvijas valsts solīja labot padomju režīma netaisnības, atdodot īpašumus to likumīgajiem mantiniekiem. Sākotnēji atgūtā neatkarība šķita arī kā taisnīguma atjaunošana, tomēr gadu gaitā cerības pārvērtās par vilšanos. Esmu viena no daudziem cilvēkiem, kuri atguva savas ģimenes īpašumu – zemi, ko vēl pirmās brīvvalsts laikā bija iegādājušies mana vīra vecāki. Taču šobrīd valsts īsteno lēnu un nežēlīgu īpašuma atņemšanu, nevis atjauno taisnīgumu.

Kad mantojums izrādās slazds

Pēc vīra nāves mantoju zemi zem daudzdzīvokļu ēkām. No sākuma šķita, ka viss ir kārtībā – bija vairāki līgumi ar Rīgas namu pārvaldi, kas iekasēja un pārskaitīja maksu par zemes lietošanu. Ieņēmumi ļāva ne tikai nosegt visus izdevumus, bet sniedza pat nelielu peļņu. Taču tad tika pieņemts likums, kas būtiski mainīja situāciju – vispirms samazināja kadastrālo vērtību, pēc tam – arī zemes lietošanas maksas procentu likmi. Šobrīd atlīdzība par piespiedu zemes nomu ir 4%, taču realitātē pat šī summa īpašniekiem bieži vien netiek pilnībā izmaksāta.

Kad stājās spēkā regulējums, ka nomniekam nav obligāti jāslēdz līgums un parādnieki netiek sodīti, sākotnējos līgumus vienkārši anulēja. Šobrīd namu pārvalde pārskaita tikai to, ko saņēmusi no tiem dzīvokļu īpašniekiem, kuri nomas maksu ir veikuši – bez garantijas, ka tiks iekasēts viss pienākošais. Jāuzsver, ka namu pārvaldes rīcība nav apzināti nolaidīga, jo spēkā esošie normatīvie akti vienkārši neuzliek pienākumu nodrošināt pilnīgu maksājumu iekasēšanu vai segt iztrūkumu. Tas nozīmē – es kā īpašniece palieku ar nodokļiem un citām izmaksām, bet simbolisko nomas maksu daļa vienkārši nemaksā.

Sistēma, kas nostāda īpašniekus neizdevīgā pozīcijā

Šī situācija neliecina par ļaunprātību no pārvaldnieku vai iedzīvotāju puses – tā drīzāk atspoguļo nepilnības esošajā normatīvajā regulējumā un tā piemērošanā. Bez skaidri definētiem iedzīvotāju pienākumiem un efektīvas uzraudzības sistēmas, zemes īpašnieki ir tiesiski neaizsargāti. No sākotnējiem 5% atlīdzības, kas vēl ļāva dzīvot mierīgi, tagad, palikusi tikai daļa, kas bieži vien nesedz pat izdevumus. Dzīvojot ārzemēs, īpašuma pārvaldība kļūst vēl sarežģītāka – nepieciešams uzticams cilvēks uz vietas, kam jāmaksā, taču ieņēmumi neļauj nosegt šīs izmaksas. Valsts noteiktie mehānismi, izmaiņas likumos un to piemērošanas prakse lēni, bet neatlaidīgi iznīcina īpašuma būtību – īpašnieka tiesības, drošību un garantijas. Un vislielākais risks šobrīd nav saistīts ar cilvēku ļaunprātību, bet ar likumu trūkumiem un nespēju šīs problēmas novērst. Šāda pieeja zemes īpašnieku padara par visneaizsargātāko posmu sistēmā.

Visu atņem pa daļām

Ar mazdēlu reizēm runājam, ka padomju laikā visu īpašumu atņēma vienā dienā, bet tagad tas notiek pamazām – pa procentam, pa vērtības daļai, līdz vairs nekas nepaliek. Un, lai gan ir nami, kuru iedzīvotāji cenšas sadarboties – piemēram, vienā gadījumā, viņi paši lūdza atļauju izveidot rotaļu laukumu –, daudzviet zemes īpašniekiem trūkst jebkādas komunikācijas vai savstarpējas cieņas. Šādā vidē īpašnieks ir neaizsargāts, nepamanīts un sistēmas neievērots.

Kad taisnīgums ir tikai formāls

Mēs, zemes īpašnieki, neprasām daudz – tikai taisnīgu attieksmi, skaidrus noteikumus un atbildību no valsts un tās institūcijām. Šobrīd ir absurda situācija – īpašums, kas būtu jāuztver kā vērtība, pārvērsts par nastu. Kamēr dzīvokļu īpašniekiem ir arvien lielākas priekšrocības, zemes īpašnieki spiesti samierināties ar zaudējumiem.

Rodas pamatots jautājums, kāpēc cilvēkam, kurš likumīgi mantojis īpašumu, tas jāzaudē valsts radītu mehānismu dēļ? Neesmu ne pirmā, ne arī pēdējā, kuru šī sistēma lēni, bet apņēmīgi iznīcina. Valsti, kas neatbalsta savus pilsoņus, nevar saukt par taisnīgu. Un tas ir jāmaina – kamēr vēl ir, ko mainīt.

Pensionāre, zemes īpašniece Brigita Anna Muške

Foto: publicitātes