Pa nošu taku ar smaidu un mīlestību
Visbiežāk dzīvē notiek tā – ar ko bērnībā bērns spēlējas, par to viņš pieaudzis kļūst. Vai jūs spēlējāt dziedātāju?
Jā, dziedāju nepārtraukti. Bērnībā dzīvojām vienistabas dzīvoklītī, skatuvei vietas nebija, staigāju no istabas uz virtuvi, no virtuves uz istabu un dziedāju dziesmas, ko bērnudārzā man mācīja mūzikas skolotājs- Tālivaldis Kasparsons (vēlāk mans vīratēvs). Mamma arī dziedāja līdzi, jo “aizvērt” mani nevarēja. Vēlāk skolas gados, uzstājos visos koncertos, diriģēju savas skolas kori. Mācījos Ābeļu pamatskolā un tai laikā visi ievēroja, ka man patīk dziedāt, dejot, spēlēt teātri, organizēt un vadīt pasākumus.
Kur pagāja jūsu bērnība? Varbūt ir kāda saulaina atmiņa, ar ko padalīties?
Esmu ar visām saknēm jēkabpiliete. Saka jau, ka pilsētniece, protams, dzīvojām pilsētā, bet mežs, kas bija blakus mūsu mājai un omītes māja pilsētas nomalē, bija mana otrā dzīves vieta. Visos kokos es biju uzkāpusi, visus grāvīšus un bedres izložņājusi, štābiņus ar puišiem un kaimiņmeitenēm taisījusi, ar divriteni, ne tikai braukusi, bet arī regulāri kritusi, uz sausa koka zariņa ar ierīvētu gropīti, laidusies no priežu galotnēm pa novilktu drāti uz leju… Traks meitēns! Ja mani bērni tā darītu, nezinu, laikam ļoti pārdzīvotu un uztrauktos, bet tagad jau cits laikmets.
Cik liela loma ir skolotājam Oskaram Cepītim, kurš pamanīja jūsu talantu mūzikā jau Ābeļu pamatskolā?
Var teikt, otra LIELĀKĀ! Jo pirmās muzikālās dotības manī atklāja Tālivaldis bērnudārzā, bet Oskars- tas tik bija Skolotājs!!! Ar lielo burtu rakstāms manā dzīvē. Gan stingrs, gan ar humoru pārpildīts, gluži kā mans vectēvs, no kura man nebija bail, kuram es varēju uzticēties un kuram man bija prieks dziedāt un demonstrēt savas prasmes, jo viņš vienmēr mani palielīja un paslavēja. Tas man bija ļoti svarīgi. Es jutos lepna un gandarīta par sevi. Oskars arī man ieteica turpināt savu dzīves ceļu saistībā ar mūziku un teica, ka gaidīšot mani atpakaļ, lai es turpinātu viņa darbu. To es arī daru, turpinu- mācu dziedāt bērnus, paslavēju un novērtēju, lai visiem ir tāds prieks, kāds man bija toreiz…
Vai atceraties savu pirmo dziesmu, kuru uzrakstījāt 11 gadu vecumā literatūras stundā?
Protams, tās ir spilgtākās atmiņas. Atceros, ka klasesbiedri gāja klases priekšā atbildēt, bet es, audzinātājai Ausmai Bērziņai palūdzu, aiziesim uz skolas zāli pie klavierēm, drīkst es atdziedāšu dzejoli “Birst ābelei balti ziedi”? Tās tik bija ovācijas, laikam manā dzīvē vairs tādu nav bijis ne par vienu citu dziesmu! Varbūt tās bija manas pirmās visspilgtākās atmiņas, nezinu. Klases audzinātāja Ausma, kas vēl ilgi teica paldies par šādu dzejoļa demonstrējumu! Viņa ir cilvēks ar sirdi, tik sirsnīgu skolotāju mūsu laikos tiešām jāpameklē, viņa vienmēr mācēja pateikt īstos vārdus īstajā brīdī un vietā, vai vienkārši paklusēt. Arī tādi brīži mums ir vajadzīgi. Vēl šodien ar skolotāju satiekamies, apskaujamies un saprotam, ka jāmāk novērtēt tas labais, kas mums ir dots, biežāk jāsaka paldies, par katru nieciņu – paldies, paldies, PALDIES, AUDZINĀTĀJ! Pēc šīs pirmās dziesmas atskaņošanas manī radās tāda motivācija – TURPINĀT, es pat nevaru vārdos to izstāstīt…. sacerēju tētim sacerēt uz dzimšanas dienu dziesmu, tad par vizbulītēm, tad vecmammai, utt. Daudzas no tām vairs neatceros, tai laikā dziesmas nepierakstīju, tikai dziedāju un dziedāju – vienu pēc otras, bet šo dziesmu, pat nakts laikā varu nodziedāt no galvas, jo tā ir veltīta maniem vismīļākajiem!
Vecākiem kāzu jubilejā saucās “Solījums”:
Šai dienā visbaltākā no visām,
Šai dienā, kad mīlestība dzimst,
Šai dienā, kad mūsu sirdis vieno
Viens mūžīgi svēts Dieva vārds,
Mēs mīlēsim kā saule debesis,
Mēs mīlēsim kā jūra- savu krastu,
Mēs mīlēsim kā māte savu bērnu,
Kā Dievs mums licis mīlēt vienam otru.
Un šobrīd, kad mūsu sirdis satiekas,
Klāt brīdis -ilgi gaidītais,
Lai roku rokā ietu plašā pasaulē,
Lai priekos, bēdās kopā būtu mēs.
Man šķiet, ka jums izšķiršanās, ka studēsiet mūziku bija viegla. Varbūt maldos, un bija vēl kāds variants?
Rezerves variantam, nokārtoju iestājeksāmenus Jēkabpils 3.vidusskolā, ja nu gadījumā mani neuzņem Daugavpils mūzikas koledžā, bet viss notika tā, kā tam jānotiek. Iestājos mūzikas koledžā, pēc tam Daugavpils Universitātē Mūzikas fakultātē. Laikam kāds tur Augšā palīdzēja man iet pa nošu taciņu, un turpināt iesākto… Šobrīd, jau 11 gadus strādāju Jēkabpils 3. vidusskolā, mācu bērniem to, kas man sagādā prieku – prieku dziedāt!
Interesanti, ka jūs esat mūziķu ģimene – gan vīrs, gan brālis ir mūziķi. Vai bieži iznāk kopā pamuzicēt, vai tikai svētku reizēs?
Svētku reizēs? Nezinu… Vai tikai mūsu ģimenē tā notiek, ka visi strādā, ļoti daudz strādā, laiks kopā sanākšanai jāieplāno laicīgi, citādi, tā brīvā laika nemaz nav. Vēl pāris gadus atpakaļ bija citādi, kas notiek, nezinu un nemāku izskaidrot.
Jums dzīve ir metusi līkločus – ar vīru esat precējusies divas reizes…
Šī tēma maī ir nolikta dziļi ,tā ir neaizskarama, tā ir izrunāta, pat aprunāta, izsāpēta un izdziedēta, kas bijis-bijis… Šobrīd esmu laimīga, varbūt tāpēc tik reti dvēsele ar mani sarunājas, un tik reti dzimst jaunas dziesmas.
Ilgi dziedat kopā ar Ēriku Gruzniņu. Pastāstiet par šo sadarbību, arī par balvām, kādas iegūtas šlageraptaujās?
Tiešām ilgi, jau no 2002.gada, ja nemaldos. Jāsaka, bija ļoti saskanīgs duets. Cilvēki mūs mīlēja un lūdza dziedāt, manuprāt, dēļ skaistajām, sirdij tīkamajām dziesmām, kuru autores ir Gita Muižniece un es. Bija laiks, kad dziesmas nāca viena pēc otras, tas pateicoties labajām atsauksmēm no klausītājiem. Ir tik patīkami, ka tās novērtē .Ballēs un koncertos visi dziedāja līdzi, tas ļoti daudz ko izsaka. Apbalvojumi, vēl ir saglabājušies, protams, diplomi ar visu pakāpju nominācijām, dažādas dāvanas, bet, vislielākais paldies klausītājiem! Mums bija prieks, ka jums patika mūsu dziesmas, un neko vairāk mēs nevēlējāmies. Atceros, ka mūs mīlēja tik ļoti, ka pat aizveda atpūtas braucienā uz Tenerifi- lūk, tie ir fani (šobrīd, jau ģimeņu draugi). Tad pagāja kāds laiks, kad ar Ēriku sapratām, katram savs ceļš jāiet un jāveido katram sava karjera, laikam sajutāmies tā, it kā katrs individuāli esam “zvaigznes”- tas humoram… Tā arī notika, es izdevu albumu, pēc laika Ēriks. Fani. Protams. mūs neatdalīja un joprojām ļoti lūdz, lai dziedam kopā, ko arī ik pa laiciņam izdarām. Mēs mīlam un cienām tos, kas mīl mūs!
Jūs pati komponējat un rakstāt dziesmām vārdus. Kad visbiežāk atlido mūza? Kas rodas pirmie, vārdi vai melodija?
Šo jautājumu man bieži uzdod, tāpēc uzreiz zinu ko teikt. Dziesmas pie manis atnāk vienlaicīgi, vārdi jau skan… Ir dažreiz izņēmumi, ka sacerētām dzejas rindām uzlieku mūziku, bet tas tiešām ir reti. Ar to mūzu visu var sarunāt, tikai dziesmas, kas man patīk un ar kurām es lepojos ir nākušas ne īpaši priecīgos brīžos, tās rodas, kad dvēsele raud, kad mūza vienkārši izrauj tevi no nakts miera un liek dziedāt. Kā piemērs, dziesmas „Vālodzīte”, „Cik ilgi gaidīt”- radušās 5 minūšu laikā, nakts vidū…
Visas jūsu dziesmas ir galvenokārt par mīlestību. Kas, jūsuprāt, ir mīlestība? Varat atbildēt arī ar dzejas rindām…
Mīlestība ir tas, dēļ kā es dzīvoju, elpoju un jūtu. Es mīlu visus savus tuvos cilvēkus, kas ik dienu ir kopā ar mani – tā ir mīlestība… Mīlestība, kas ir starp diviem īpaši tuviem cilvēkiem, manā dzīvē bija īsu brīdi. To es sajutu, ieslēdzu savā sirdī, un nevienam neatdošu, manuprāt, iemīlēt var tikai vienu reizi.
Jūs strādājat Jēkabpils 3. vidusskolā par mūzikas skolotāju, vadāt jaukto vokālo ansambli „Krustpilieši”, Jēkabpils novada jaukto kori „Putni”, piedalāties aptaujās. Kā visu to var paspēt un vai nepiekūstat?
Jo vairāk dara, jo vairāk var izdarīt. Es daru to, kas sagādā prieku man un citiem, tad tas darbs nav darbs. No darba es nepiekūstu, es piekūstu no emocijām, no uztraukumiem pirms koncertiem, no smaidiem (lai kā tev klājas, uz skatuves ir jāsmaida), no laika trūkuma, reizēm pati apstājos un jautāju sev, vai Tev to vajag? Vajag, jo es daru laimīgus citus! Bieži vien saprotu sava vārda, Santa, skaidrojumu – es palīdzu citiem, par sevi dažkārt aizmirstot. Mani dziedātāji ir tik pozitīvi, ka prieks kopā sadarboties. Ar kori „Putni” šogad 5.maijā svinēsim piekto dzimšanas dienu. Atceros pirmos mēģinājumus, kad drebēju kā apses lapa, jo ar pieaugušiem cilvēkiem nekad nebiju strādājusi, turklāt 60 pieaugušiem cilvēkiem, nav nekādi joki… Bet ar laiku sadraudzējāmies tā, ka nevaru iedomāties savu dzīvi bez „Putniem”.
„Krustpilieši” – tas man jau asinsritē ierakstīts. Kolektīva dibinātājs bija Tālivaldis Kasparsons. Kad Tālītis ar dziesmu uz lūpām šķīrās no šīs pasaules, viņa vietā stājās dēls- mans vīrs- Kaspars. Pagājušo gadu uzrunāja mani, par iespēju vadīt šo kolektīvu, vai maz domās man bija iespēja pateikt nē- protams- jā, arī šie dziedošie cilvēki ir mana lielā paplašinātā ģimene. Turklāt abos kolektīvos dzied mans dēls Kristiāns, par ko man ir neviltots prieks, arī mazais Kārlis dažreiz nodzied kādu solo partiju un regulāri apmeklē mēģinājumus. Vai tas nav iemesls pasmaidīt?
Kad mūsu paaudze mācījās skolā, tur valdīja pavisam cita atmosfēra. Kā jums izdodas tikt galā ar disciplīnu stundās? Acīmredzot, esat līdera tipa cilvēks?
Uz šo jautājumu man atbildēt ir grūti, es laikam esmu par laba skolotāja un nebūt ne līdere, lai manās stundās būtu ideāla disciplīna. Esmu mēģinājusi pielietot daudzas metodes, piemēram., lai panāktu momentālu klusumu , ir jābaras, bet tā tiešām ir momentāla metode, tā iedarbojas uz īsu brīdi. Bērni ir jāaizkustina ar emocijām, lai process būtu ilgāks, esmu mēģinājusi pēkšņi pārsteigt ar sirsnīgām sarunām un atmiņu stāstījumiem, vai, sākot runāt pārvērstā balsī, vai atdarināt kādu dzīvnieku balsi, dziedāt Veras Singajevskas balss tembrā, bērni uzjautrinās, kļūst sirsnīgāki- kopā pasmejamies, tad liekam punktu jautrībai un sākam strādāt. Darbs veicas daudz labāk. Un vēl, mūzikas stundas nav tas priekšmets, kurā jāievēro akurāta disciplīna, mēs aktīvi muzicējam, laižam ārā emocijas, jo tikai tad var pa īstam sajust mūziku, kā vienu no cilvēka dvēseles stīgām.
Vai jūs daudz aicina koncertēt kāzās, jubilejās…?
Pietiekoši, es nezinu, kas ir daudz. Atceros gan laikus, kad bija jāmuzicē 11 naktis pēc kārtas, nezinu, vai ballētāji bija apmierināti, jo pie pārslodzes ieslēdzas tāds kā „autopilots”, mūzika neskan no sirds, vienkārši, dari savu darbu. Bet, kad dziedi ar prieku, tas sagādā baudu visiem. Ir reizes, kad atsakos dziedāt, jo saprotu, ka nevarēšu sniegumu izpildīt ar emocijām, kuras Jūs gaidāt. Tieši šobrīd, cenšos vairāk nedziedāt nekā dziedāt, jo balss saites esmu ļoti pārpūlējusi, tās var izārstēt tikai saudzējot sevi. Ja Jūs zinātu, cik grūti to ir izdarīt! Mana ikdiena vienmēr ir pagājusi dziedot, nevis kā citiem – runājot, bet tagad man vairāk jāklausās, nekā jārāda piemērs ar savu balsi. Tāpēc šobrīd varu teikt, tik cik es, manuprāt, dziedot varu ielikt savu prieku un sirdi, tik arī dziedu. Nevēlos, lai pēc koncertiem saka, viņa sausi atdziedāja savas dziesmas. Vēlos redzēt klausītāju acīs gan aizkustinājuma, gan prieka asaras, tad gandarīta varu teikt – izdarīju no sirds!
Jūs vienmēr dziedat ar smaidu. Vai pa dzīvi vienmēr izdodas ar smaidu nostaigāt?
Man pat kolēģi Jēkabpils 3.vidusskolā bieži saka, ka vispirms ienāk smaids, tad Santa! Esmu dzimusi ar smaidu šūpulī, man ir jauki vecāki, laimīga ģimene, apkārt labi cilvēki, kāpēc lai es nesmaidītu? Arī svešam cilvēkam varu pasmaidīt, jo smaids paver daudz iespēju, tas mierina, ieved komfortā, satuvina, atbrīvo, nomierina, un vēl un vēl… Arī Māte Terēze reiz teica „Miers sākas ar smaidu”. Tas šobrīd ir mans dzīves moto.
Ko jūs vēlētos sacīt saviem kolēģiem, skolēniem, talanta cienītājiem Valantīndienā?
Smaidiet un ik dienu sakiet- paldies! Paldies tiem, kas jums līdzās ik dienu, paldies tiem, kas liek jums pasmaidīt grūtā brīdī, paldies tiem, kas uzklausa jūs, kad dvēsele kliedz, paldies –vienkārši paldies, ka esi ar mani!
Teksts: Ligita Ābolniece
Foto: no Santas personīgā arhīva
TOP Komentāri