Ļevs Berezins: “Šobrīd visiem Latvijas treneriem ir ļoti grūti”

Pēdējos gados mūsu valstī ir parādījušies daudzi cīkstoņi, kuri pārstāv Latviju starptautiskajā arēnā. Sportisti paceļ savas dzimtenes karogu slavenos cīņu šovos karatē, jauktajā cīņu mākslā (MMA), boksā un kikboksā. Par problēmām, ar kurām saskaras Latvijas cīkstoņi stāstīja Ļevs Berezins, kurš kopš 2014. gada aktīvi sadarbojas gandrīz ar visām cīņas sporta veidu organizācijām Latvijā.

“Latvija var lepoties ar daudziem cīkstoņiem, kuri piedalās tādās populārās organizācijās kā PFL, KSW, “Karate Combat”, “Glory” un “Golden Contract”. Šādu līmeni pašu spēkiem un ar sponsoru atbalstu sasnieguši profesionāļi Kristaps Zīle, Aleksandrs Čižovs, Artjoms Ramlavs, Oļegs Jemeļjanovs, Daniks Vesnenoks, Ričards Bolotņiks, Edgars Skrīvers un citi.

Žēl, ka šodien krīze ir pilnīgi visās jomās, pat sportā. Šķiet, ka pandēmija ir pārgājusi un halles var strādāt, bet nez kāpēc vieglāk nepaliek. Treneri knapi savelk galus kopā, maksājot daudzkārt dārgākus komunālos maksājumus. Šobrīd visiem Latvijas treneriem ir ļoti grūti.

Un sporta zāle nav birojs, tā ir vairāk nekā simts vai pat vairākus simtus kvadrātmetru liela. Es nerunāju tikai par cīņu hallēm, es runāju par visām sporta bāzēm kopumā, kas samazina darba laiku, mēģina izslēgt pirtis, bet par ledus hallēm es labāk neko neteikšu.”

Protams, svarīgākais sponsors komandā ir treneris, kurš sportistā iegulda vairāk laika nekā jebkurš cits. Latvijā gandrīz katrs treneris nodarbojas ar labdarību. Labdarība, pirmkārt, ir ziedotais laiks.

Kā var pilnībā koncentrēties cīņai, kad trenažieru zāle ir parādā? Šodien sociālajos tīklos treneri atklāti lūdz palīdzību, lai tikai neaizvērtu savu sporta zāli, kurā viņi ieguldījuši visu savu sirdi. Klausieties – profesionāls latviešu sportists, kurš nevar samaksāt komunālos maksājumus lielo rēķinu dēļ. Agrāk tā nebija, lai arī nebija vieglāk, bet tagad tā jauna liela problēma ar ko sadzīvot. Kaut arī šo ziemu pārdzīvos, kur ir garantija, ka nākamais gads būs lētāks.

Diemžēl valsts finansējums pārsvarā tiek piešķirts olimpiskajiem sporta veidiem, neskatoties uz to, ka olimpiskās spēles notiek ik pēc četriem gadiem. Savukārt cīkstoņiem ir vairāki turnīri vienā kalendārajā gadā.

Atbalsts ir nepieciešams īpaši tad, kad notiek treniņi. Klasiska situācija: kad sportists atgriežas ar uzvaru un sociālajos tīklos uzvirmo ažiotāža, viņam uzreiz tiek pievērsta pastiprināta uzmanība. Tomēr svarīgāk ir redzēt un dzirdēt, kas notiek šeit un tagad, – būt līdzās potenciālajiem čempioniem, pirms viņi par tādiem kļūst.

Problēma ir arī tā, ka vietējie mediji nepievērš pietiekami lielu uzmanību Latvijas sportistiem, kuri tikai virzās uz savu mērķi, kuriem nepieciešama motivācija un atbalsts.

Svarīgi, lai mediji atbalstītu savus potenciālos čempionus, lai cilvēki viņus pazītu. Es to sauktu par “sporta patriotismu”. Mēs nepazīstam savus sportistus. Tas nav tāpēc, ka viņu ir maz, bet tāpēc, ka ne visiem ir iespēja un motivācija izcelties globālā līmenī. Un es nerunāju tikai par Rīgu. Saldū, Daugavpilī, Bauskā, Liepājā un citās Latvijas pilsētās ir daudz perspektīvu sportistu.”

Foto: publicitātes