Klajā nākusi Intas Kamparas dzejas grāmata “Svilpaunieces”

Iesākumā bija doma, vārdiski vēl neizteiktais, vēl neizsakāmais, vēl klusējošais, un tad putna balss šo nepārvaramo vēlmi dziedāt, šo vēlmi svilpot vērsa svilpojumā – garā un plašā -, un tapa izskanējis vārds un pēc vārda vēl vārds, un kļuva par dzeju. 

Tieši tā tapa „Svilpaunieces”. 

Izdevieniecība „Literatūras KOMBAINS” nupat laidusi klajā Intas Kamparas dzejas debijas krājumu, kura redaktors ir Jānis Rokpelnis, bet rūpi par izkārtojumu turējis Sergejs Moreino, savukārt ar ilustrācijām priecē māksliniece Agnese Rudzīte. 

Dzīvodama starp gleznainajiem Skrundas ūdens un pļavu klaidiem, autore dzīves mistēriju ataino ar pietāti un līdzmīlestību. Intas dzejas centrā ir refleksijas un attiecības, kas par spīti agra pavasara vēsuma skaudrumam (bet varbūt tas ir agrs rudens?), kuplo un apliecina vitalitāti turpināšanā dzīvot. Kurzemnieciskā dzīvesziņa, ainavas koloristika un tēlu savpatība veido īpašu kontrapunktu, kas vienotā veselumā sapludina bagātīgu krāsu paleti.

Krājuma nosaukums “Svilpaunieces” – domas, kas pārtop dzejā savstarpēji sasaucoties dažādo toņu (no tercas līdz kvintai) apjomā. Svilpaunieces – svilpaunieka spēlētājas. Ar šo seno mūzikas instrumentu savulaik putni tika saukti, dzīti, izkliedēti maģijas pārpilnā telpā. Dzejoļu rindās svilpaunieces gan sauc pēc lietus, gan vitalizē grāmatas laiku un telpu. Šis femīnais dziedājums skan kā daudzbalsīgs un gruntīgs dzīves un dzīvības apliecinājums.

Foto: publicitātes