Kā meksikānis kļuva par latvieti: mīlestība pret zemi, valodu un kultūru

Latvijā ierados 1992. gadā, un tad viss bija citādāk. Tas bija sava veida kultūršoks – no kapitālistiskas valsts Meksikas, kurā ir ļoti liela ASV ietekme, nonākt bijušajā PSRS valstī. Valdīja nedrošība daudzās jomās, tajā skaitā ekonomikā un politikā, cilvēki, veidojot biznesu, izgāja uz risku, par sertifikātiem privatizēja vajadzīgas un nevajadzīgas lietas, nemaz nerunājot par tā laika naudas – “repšiku” – vērtību, kad bija nepieciešams čemodāns, lai paņemtu līdz nepieciešamo summu. Tagad viss ir mainījies – cilvēki pat ģērbjas košākās krāsās, bet sabiedrība kļuvusi atvērtāka, saprotošāka un drošāka.

Tā kā uz Latviju atbraucu ar visu savu ģimeni, tajā skaitā – četriem bērniem, līdz ar viņiem sēdos Ķeipenes skolas solā, lai iemācītos latviešu valodu. Tajā man palīdzēja skolas direktors Andris Upenieks, pateicoties kuram sāku saprast arī gramatiku, bet iegūtās zināšanas papildināju, runājoties ar kaimiņiem un apkārtnes iedzīvotājiem. Ķeipenē bija koris, kurā iesaistījos. Sākumā daudz nesapratu, ko tur dziedu, bet ar laiku atvērās visa dziesmās ierakstītā Latvijas bagātība – daba, cilvēki un mīlestība pret zemi un apkārtējiem. Un vēl viens palīglīdzeklis – Latvijas Radio1! No tā uzzināju gan labas, gan sliktas ziņas, klausījos interesantos raidījumus, un turpinu to darīt joprojām. Lai iemācītos valodu, vispirms jābūt pozitīvai attieksmei pret valsti, kurā dzīvo. Valodu joprojām mācos – katru dienu nāk klāt kāds jauns vārds. Pie sasniegtā apstāties nedrīkst!

Iekļauties Latvijas sabiedrībā nav grūti, sarežģītāk ir saprast latviešu kultūru, un te ir nepieciešams atbalsts. Ar nelielu skaudību skatos uz šā brīža iebraucējiem, kuriem šis ceļš nav jāizlauž pašiem. Viņiem, piemēram, ir Sabiedrības integrācijas fonda Vienas pieturas aģentūra, kuru burtiski paņem aiz rokas un aizved tur, kur nepieciešams, palīdz saprast procesus sabiedrībā, izzināt kultūru un iemācīties valodu. Tajā brīdī, kad ārzemnieks sāk saprast latviešu valodu, viņš sāk iepazīt arī latviešu kultūru, un tas ir ļoti svarīgi, lai justos piederīgs. Ir svarīgi zināt pat tādu sīkumu, kā sasveicināties, jo latvieši ir diezgan māņticīgi – pār durvju slieksni to nedrīkst darīt.

Vēl viens izaicinājums, ar ko saskaras iebraucēji, nodarbinātība. Man ir divas profesijas – keramiķis – tēlnieks un šefpavārs. Sākumā izveidoju keramikas darbnīcu, bet tad sapratu atšķirību – ja Meksikā keramikas bļodas izmantojām, lai vārītu pupiņas, tad Latvijā tās veido, lai varētu apbrīnotu un ieliktu, piemēram, konfektes. Pēc pieciem gadiem atskārtu, ka kaut kas jāmaina, un izveidoju Rīgā pirmo meksikāņu restorānu “La Cucaracha”. Kopš tā laika strādāju ēdināšanā, lai varu darboties arī kā mākslinieks – uztaisīt to, ko vēlos. Jā, tas viss nebija viegli – deviņdesmitajos bija mafija un rekets, problēmas ar to, vienu vārdu sakot, “Mežonīgie ziemeļi”. Tagad noteikti ir vienkāršāk – cilvēkam tikai jāsagrib, un ļoti daudz ko iespējams realizēt.

Ja kā šefpavārs mēģinātu Latviju salīdzināt ar kādu ēdienu, noteikti tajā būtu arī pipariņi. Es drīzāk viņus salīdzinātu ar labu dzērienu, kam ilgi jāgatavinās, un tad beigās sanāk pārsteigums. Vecākas paaudzes latvieši man atgādina arbūzus – ārpusē zaļi, bet iekšā – sarkani (joks, protams). Latvieši ir nosvērti, ne velti saka: “septiņas reizes nomēri, vienreiz – nogriez!”, viņiem nepatīk kļūdīties un kaut ko izdarīt “tjap-ljap” – visā jābūt precizitātei un kārtībai.

Kas es esmu – meksikānis vai latvietis? Es teiktu – latvietis! Esmu iemīlējis šo zemi, valodu, kultūru un cilvēkus. Te ir manas mājas! Tā kā esmu mākslinieks, ierodoties Latvijā, tā man likās kā paradīze, un joprojām es to par tādu uzskatu. Tāpēc tiem ārvalstniekiem, kuri šobrīd atbrauc uz Latviju varu ieteikt dažas lietas – noteikti iegādājieties siltas zeķes un šalli, it sevišķi, ja esat no siltajām zemēm, mācieties latviešu valodu – tas palīdzēs iepazīt un izprast Latvija kultūru, un, ja tomēr jūtat, ka šī nav īstā vieta, labāk meklējiet citu zemi, jo mūsu valsts ir jāmīl, lai tajā justos laimīgs!

Foto: publicitātes