Ingus Pētersons par mīlestību, Dievu un talantu

Manuprāt, šī mīlestība sakņojas cilvēka egoismā, sava „es” apmierināšanā. Īstā mīlestība (tā var būt arī starp cilvēkiem, kas ir šī vārda cienīgi) ir sava „es” noliegšana. Tā ir Kristus vēsts. Tā sākas tur, kur tu kaut ko dari nevis tāpēc, ka tev to gribas vai tu apmierini kādu savu ambīciju, bet tāpēc, ka tu dari to otra cilvēka labā. Protams, tas ir bezgala grūti. Tā ir milzu dāvana – kā Kristus mums to māca. Visas cilvēces problēma ir tā, ka mēs nemākam mīlēt! Mēs bļaujam: „Mīliet mani!” Bet mums pašiem ir jāmīl. Ja izdodas kaut mazu dzirksti no šīs mīlestības dot, tad ir milzīgs gandarījums, piepildījuma un miera sajūta, saskaņa ar sevi un ar Dievu.”

   Mākslinieks pateicas Dievam, ka Viņš ir devis iespēju dziedāt. „Dziedāt nevis tādēļ, lai kaut ko iegūtu sev, izceltu sevi, taisītu karjeru, bet lai pagodinātu Radītāju. Dievs man ir devis dzīvību, lai es dziedātu Viņa dziesmas.” I.Pētersons atzīst, ka garīgajā mūzikā Dievs uzrunā cilvēku bez vārdiem, bez pastarpinājuma. Tā ir lūgšana un atklāsme. „Kad manī ir lielas pretrunas un nevaru atrast mieru, uzlieku garīgu mūziku un sajūtu, ka esmu savienots ar Dievu. Kad dziedu baznīcā es it kā dzirdu, ka Dievs saka: ”Tu pareizi dari, dziedot Manas dziesmas.”” Dzīvojot un koncertējot Austrijā, mūziķis ievērojis, ka uz ceļiem ir daudz krucifiksu. „Dievs ir visur. Es jutos viens un vientuļš, bet šis simbols bija kā draugs un atbalsts.”

    Mēs bieži sūdzamies, ka mums nav laika.„Manuprāt, laika trūkums ir Dieva trūkums cilvēkos.Ja cilvēks attaptos, kas ir svarīgākais, tad redzētu, ka tā ir dzīvība. Un dzīvību dod Dievs.Ja Dievam neveltām laiku, tad mums vienmēr būs sajūta, ka tā nav. Ja atlicinām laiku lūgšanai, sarunai ar Dievu, tad iestājas miers, varam sakārtot svarīgas lietas. Dievs ir pirmajā vietā. Ja esi runājis ar Dievu un lūdzis, viss pārējais vairs neliekas tik svarīgs. Sabiedrībā pieņemtie stereotipi, kas cilvēkam jāsasniedz, ierauj kā straumē. Kur seklāks, tur mazāka straumīte, ja paej dziļāk, pats jūti, ka esi aizrauts līdzi. ”

   Uz jautājumu: kādēļ talantīgi cilvēki biežāk ieslīgst dzīves purvā, nekā ļaudis bez īpašām dotībām. Dziedātājam ir atbilde: „Man liekas, ka talantīgi cilvēki tiek kārdināti daudz vairāk un jūtīgāk uztver apkārtējo vidi un pasauli. Tas, ko parasts cilvēks pat neievēro, viņus var ļoti aizskart. No otras puses talants bez Dieva var ļoti ātri pazudināt, jo tā ir tāda kā narkotikas deva, tas nepārtraukti prasa pēc baudas. Ja talantīgs cilvēks sevī neuzņem Dievu, tad viņam ir daudz grūtāk atturēties no kārdinājumiem. Īpaši popmūzikas un skatuves cilvēkiem, kuri sajūt lielas ļaužu kopas atsaucību, pat pielūgsmi. Savā būtībā cilvēks nav radīts šādai ekstāzei. Viņš zaudē vērtību sistēmu. Talantīgi cilvēki vairāk pārdzīvo.Ja nav kam šo pārdzīvojumu atdot, tad sāk lietot trankvilizatorus, alkoholu un narkotikas. Taču minētās vielas šķietami palīdz tikai īsu brīdi, bet vēlāk rada nopietnas problēmas.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv