Gundars Kalve: “Godināt latviešu leģionārus ir godināt savu sirdsapziņu”

Tu esi galvenais iniciators Leģionāru dienas pasākumiem Jēkabpilī. Kurā gadā jūs kopā ar Edīti Ortveinu aizsākāt šīs aktivitātes?

Tas notika aptuveni pirms 14 gadiem. Līdz tam es braukāju uz Rīgu, piedalījos leģionāriem veltītajā dievkalpojumā un gājienā uz Brīvības pieminekli. Centos ik gadu piedalīties karavīru godināšanā Lestsnes Brāļu kapos.Vairākus gadus piedaloties pasākumos Rīgā, sapratu, ka šī diena jāpārnes uz mājām, vietu, kur mēs dzīvojam ikdienā. Kopā ar tuvākiem un tālākiem draugiem Latviešu leģiona piemiņas dienu atzīmēju kopš 1992.gada.

Kā apzinājāt leģionārus – izmantojāt datu bāzes, likāt sludinājumus?

Veidi bija vairāki. Vislielākais arhīvs bija Edītes Ortveinas, „Daugavas Vanagu” organizācijas rokās. Šis saraksts ar mūsu veterāniem kalpoja kā galvenā datu bāze. Paralēli tam, izmantojām informācijas ievietošanu vietējos laikrakstos. Nedaudz vēlāk guvām  ziņas no represēto klubiem, jo daudzi represētie bieži vien bija arī leģionāri. Daudz deva sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem. Ļoti bieži mūs uzmeklēja leģionāru tuvinieki, parasti gan to leģionāru, kuri jau bija devušies Tēvijas smiltājā.

    Mūsu darba grupa ir nemainīga pēdējos divpadsmit gadus. Vislielāko paldies vēlos teikt saviem domu un cīņu biedriem, un tie ir- Edīte Ortveina („Daugavas Vanagu” vadītāja Jēkabpilī), Spodris Bērziņš, kurš šobrīd raksta grāmatu par Krustpils novada vēsturiskajiem notikumiem no senseniem laikiem līdz Nacionālo partizānu cīņu noslēgumam pagājušā gadsimta 50-jos gados, Mārtiņš Lazdāns, zemnieks no Zīlāniem, Normunds Pastars – jaunsargu vadītājs, Dace Braune,  Zīlānu kultūras nama vadītāja , Oļģerts Stalidzāns –Atašienes entuziasts, kas vāc dažādus vēsturiskus materiālus, Guntis Ozoliņš no Variešiem, viņam pieder privātais muzejs Variešu pagasta mājā, un Iluta Bērziņa – Krustpils vēstures muzeja speciāliste.

Cik daudz leģionāru apmeklēja pirmo pasākumu, kāds veco vīru skaits ir uz šo dienu?

Vislielākais skaists leģionāru mūsu pasākumos ir bijis astoņpadsmit. Tas bija kādus desmit, vienpadsmit gadus atpakaļ. Šogad, ja visiem būs labi ar veselību, plānojam, ka var ierasties kādi pieci vīri.

Lai gan leģionāru skaits iet mazumā, pasākuma apmeklētāju ir samērā daudz. Vai jūs iesaistāt jaunatni?

Jā, iesaistām. Viens no mūsu darba grupas  uzdevumiem ir veikt pārnesi  no leģionāra uz brīvības cīnītāju. Mūsu pasākumos piedalās arī nacionālie partizāni, kuri kara laikā vēl bija zēni un meitenes, bet pēc kara iekļāvās organizētās vienībās cīņai pret padomju okupācijas varu. Partizāni tiek aicināti kā goda viesi.

Mēs esam gājuši vēl tālāk. Starp cīnītājiem atrodam vietu tiem cilvēkiem, kas kaut kādā veidā ir veicinājuši Latvijas neatkarības atgūšanu. Piemēram, Bruno Javoišs, kurš uzvilka Rīgā, Radio tornī, pretī Iekšlietu ministrijai, sarkanbaltsarkano karogu un septiņus gadus pavadīja Mordāvijas soda nometnēs. Pie mums ierodas arī viesi no Igaunijas, no Tallinas un Tartu. Tartu tika parakstīta Baltijas brīvības harta. Godinām tos, kas hartu parakstīja.

    Mēs strādājam pie tā, lai neizveidotos dalībnieku vecuma un viena veida interešu plaisa. Pasākumos tiek iesaistīti aktīvi  jaunieši, kuri pārstāv visu bijušā Jēkabpils rajona teritoriju. Jaunie patrioti nodrošina gan karogu aleju Rīgā, gan arī karogu nešanu pie pieminekļa Krustpilī „Kritušajiem par tēviju”, tāpat piedalās leģionāru godināšanā pasākuma laikā. Jauniešu līdzdalība vairākkārt ir saskaņota ar Jaunsardzes un Rekrutēšanās centru.Tomēr, lai neradītu lieku ‘’viļņošanos’’, mēs publiski jaunsargus saucam par  Latvijas aktīvajiem jauniešiem.

Vai, esot Rīgā, ir nācies no pretiniekiem saņemt ar olu vai tomātu pa pieri?

Nē. Nav. Pirmkārt, apsardze ir savu uzdevumu augstumos. Otrkārt, tie cilvēki, kas piedalās pasākumos, šo vienotības sajūtu izjūt daudz vairāk, nekā tie, kas aktivitāti vēro pa televizoru. Īpaši TV žurnālistiem ir interesanti sameklēt spilgtākās epizodes, tai pat laikā, tās ir mazskaitlīgas un attālinātas no paša gājiena. TV skatoties ir sajūta, ka tur notiek „ņigu-ņagu”, bet patiesībā nekā tamlīdzīga tuvumā gājienam nav. Iespējams, kaut kur Bastejkalnā vai pie Laimas pulksteņa ir gadījusies kāda asāka situācija, bet gājiens nekad nav bijis apdraudēts.

Tu esi tik daudzas reizes piedalījies šajos pasākumos. Kur ir svinīgāk- pie Brīvības pieminekļa vai Lestenē, brāļu kapos?

Es atbildēšu ar līdzību. Tas ir tāpat kā, kuri svētki skaistāki – Līgo vai Ziemassvētki?

Abas vietas ir unikālas. Vienā vietā guldīti mūsu tautas veterāni, ar otras vietas devīzi- ‘’Tēvzemei un Brīvībai’’ ir gūtas skaistākās un dižākās uzvaras.  Man personīgi vienmēr vislabāk ir paticis dievkalpojums, kuru vada mācītājs un vēstures speciālists, arī vairāku grāmatu autors Guntis Kalme.

Kas tev vēl būtu piebilstams pie šī temata?

Pirmkārt man liekas, ka godināt latviešu leģionārus ir godināt savu sirdsapziņu. Šie vīri gāja cīnīties pret sarkanajiem okupantiem, izpērkot to, ko 1940.gadā neizdarīja Latvijas armija, nesargājot savas valsts robežas. Tā rezultātā 1941.gadā vairāk kā desmit tūkstoši cilvēku tika izsūtīti uz Sibīriju, pretī badam un nāvei. Tūkstoši tika nošauti ‘’Baigā gada’’laikā. Latvija- plaukstoša un visādi sakārtota valsts tika iznīcināta. Karš nāca kā viena no iespējām atbrīvot savus tuviniekus un mīļos cilvēkus, atgriezt viņus mājās. Karavīriem, un ne tikai, arī citas profesijas pārstāvošiem vīriešiem tas bija cieņas un goda atgriešanas laiks. Ne velti, sākoties 2.pasaules karam, jau pirmajās kara dienās veidojās aizsardzības vienības, arī pie mums, bet vēlāk Policijas bataljoni. Latviešu leģions veidojās stipri vēlāk, 1943.gadā.

Šis jautājums ir pētāms daudz dziļāk, nevis virspusēji. Tas ir viens no mūsu uzdevumiem, ko mēs darām, ne tikai atlicinot laiku leģionāru godināšanai un dziesmām, bet mēģinām paši šo stāstu aiznest līdz pasākumu apmeklētājiem.

Mēs esam gājuši uz skolām, ir bijušas dažādas ekspozīcijas. Saskaņojot plānu ar skolas vadību, vēstures stundas, lai iekļautu pēc iespējas lielāku skolēnu skaitu, esam vadījuši no 6. līdz 9. klasei vienkopus.

Nez kādēļ līdz šim mēs pieņemam to taisnību, ko pasniedz kāds cits. Pārsvarā šī laika vēstures lappuse rakstīta Maskavā. Melīga, pazemojoša un ķecerīga. Mēs neesam savu taisnību joprojām sarakstījuši. Vai 26. atjaunotās Latvijas Neatkarības gadi nav bijuši pietiekoši?!

Ja pajautātu vairākiem latviešu cilvēkiem: „Ko jūs domājat par latviešu leģionu?” No desmit ļaudīm būtu desmit atbilžu varianti. Pēc vēsturiskās taisnības atbildei jābūt vienai!

Es gan pieņemu, ka situācijas, kurās karoja tēvs pret dēlu un brālis pret brāli nevar būt viennozīmīgas. Tomēr no vēsturiskā viedokļa jābūt vienam skaidrojumam un sapratnei. No cilvēciskā aspekta tās būs dažādas, tās būs dziļi personīgas. Tas ir tikai normāli.

„Politika ir jāstudē tāpat kā fizika, ķīmija un matemātika!”

Zinot to, ka Gundars nekandidēs pašvaldību vēlēšanās, gribēju ar viņu parunāt arī par šo tematu.  

Vai tomēr nebija tā, ka tu, būdams cilvēks ar dzejnieka dvēseli, šo amatu par daudz ņēmi pie sirds, tādēļ piezagās slimība?

Man vienmēr ir bijis princips, ja kādu darbu daru, to daru ar pilnu jaudu. Krustpils novada vadīšanas laikā es par visiem 100% noliku malā savu saimniecību, arī savu privāto dzīvi. To var apliecināt gan mana ģimene, gan darbinieki. Visu sevi veltīju sabiedrības lietām. Tās ir nepateicīgas. Visiem labs nebūsi, un visiem labam arī nav jābūt. Ir dažādi viedokļi par paveiktā darba rezultātu. Pašvaldībā „nokapāju” vaigu sviedros un tulznām rokās, zemnieku terminoloģijā runājot. Rezultāts bija tāds, ka samazgu uz galvas ar katru dienu kļuva vairāk, nekā spēju tās atmazgāt. Jāatzīst, ka smagā slimība savā ziņā bija mans dzīvības glābiņš. Reizēm dzīve izspēlē arī tādus jokus….

Kā tu pats vērtē, ko esi ieguvis, darbojoties domē gan par priekšsēdētāju, gan deputātu?

Milzīgu pieredzi…

Kur tev tā noderēs? Saimniecībā?

Saimniecībā man nenoderēs nekas, ko ieguvu kā priekšsēdētājs un deputāts. Ieguvumi ir citi. Man vienmēr ir bijušas milzīgas „rozā brilles” līdz pat šī sasaukuma sākumam. Tagad tās ir nokritušas, sabradātas, saplēstas. Par to paldies! Gundars tāds, kāds viņš bija pirms četriem gadiem, vairs nebūs nekad. Viņš bija naivs, labsirdīgs, romantisks, gatavs visiem palīdzēt, arī jebkuram „bomzītim”. Tagad es izvērtēju, ko darīt, kā uzvesties un kam palīdzēt. ‘’Bomzītis’’ ir tas, kuram palīdzīgu roku sniegšu arī šodien.

Vai nav tā, ka šajā amatā ir jāprot mazliet laist pār galvu, visas nebūšanas neņemt pie sirds?

Man tikko bija saruna ar vienu gudru cilvēku. Es viņam teicu, ka politiķiem jābūt ar attiecīgu izglītību. Mēs pašvaldībā sanākam: zemnieki, skolotāji, mediķi, uzņēmēji… Visnotaļ visi cienījamu profesiju pārstāvji! Manuprāt, un esmu par to pārliecināts,politika ir jāstudē tāpat kā fizika, ķīmija un matemātika! Ir jāstudē politoloģija! Šādu speciālistu lauku pašvaldībās trūkst. Mums nav resursu.

Pašvaldība, tieši tāpat kā jebkurš uzņēmums vai iestāde ir jāvada ļoti, ļoti gudri un nesavtīgi. Mēs, deputāti,pie savām zināšanām strādājam, cenšamies, mācāmies. Jaunam deputātam paiet laiks, līdz viņš saprot, šo sarežģīto, komplicēto organismu. Ne vienmēr viss sanāk pareizi.  

Kurš zemnieks pieļaus, ka vaga tiek arta krusteniski? Kurš skolotājs pieļaus, ka mācību programma mainās reizi nedēļā? Katrs cilvēks ir radīts kādas funkcijas veikšanai. Tieši tāda funkcija ir arī deputātam. Viņam jāveido novada, pilsētas, administratīvās teritorijas attīstība. Reizēm var izpalīdzēt gudri un citam rezultātam neieinteresēti padomnieki. Tomēr, ir arī gadījies, kad viltīgi padomnieki, deputātu tāpat kā Sprīdīti, maldugunis, ievilina purvā…

Pateicos par sarunu! Ligita Ābolniece

Foto: Inga Nestere