„Dzīvnieki dod relaksāciju”

Ģirtam mājās ir divi suņi, kaķis Leo, bet lielākais draugs ir Onufrijs – Vjetnamas šķirnes sivēniņš. Visi kā Bībelē Jesaja grāmatā dzīvo draudzīgi!

   Kad jautāju: kāpēc nekļuvāt par veterinārārstu? Ģirts atbild: „Šai profesijai ir gan pozitīvie, gan negatīvie momenti. Parasti cilvēki pie daktera griežas, kad dzīvniekam ir problēmas. Kādreiz var, bet kādreiz arī nevar palīdzēt un jāveic eitanāzija. Dzīvnieks arī nevar pastāstīt, kas viņam kait, ārstam ir jāuzmin, vadoties pēc pazīmēm. Ne vienmēr tas izdodas. Tāpēc nekļuvu par dzīvnieku dakteri.”

  „Maniem dzīvniekiem ir plašs piemājas pagalms un dārzs, kur pastaigāties. Pirmais bija suns Rembo, tas ir mājas sargs. Tad paņēmām kaķēnu, jo sieva uzskatīja, ka tieši šis dzīvnieks ir mājās dvēselīte. Viņš pirmajās dienas šņāca un spļāva, suns izrādīja interesi, bet nedēļas laikā viņi sadraudzējās. Nākamais bija kucēns Zorro, ar to dzīvnieki sarada visātrāk. Ar šo kucēnu mūs gadījās bēdīgs notikums pirmajās dienās. Žogs līdz galam nebija nostiprināts un abi suņi tika ārā, lielais vakarpusē atnāca, bet mazā nebija. Meklējām četras dienas, cerība zuda. Līdz piektajā dienā sieva vedot skrējlapas viņu ieraudzīja. Līdz ar to viņš tagad ir sievas mīlulis.

Kādu laiciņu jau klusībā bijām domājuši par sivēntiņu. Internetā uzzināju par Vjetnamas šķirnes sivēniņiem. Noskaidroju visu par to turēšanu, kādi apstākļi dzīvniekam nepieciešami, ko viņš ēd un tā tālāk. Ruksis mājās nonāca pavisam maziņš – pāri mēnesim. Tagad viņam ir gads un trīs mēneši. Sivēns to vien dara, kā meklē kaut ko ēdamu. Ne jau tāpēc, ka būtu izsalcis, bet tāda ir viņa daba – bioloģiskais instinkts. Sivēns ēd zāli, man pat neiznāca šovasar, ko pļaut, jo ruksis visu apēda. Ziemā nesmādē arī sienu. Viņš ir gatavs ēst visu, ko atrod, atņem suņiem putru vai gaļas gabalu. Jāseko līdzi, lai kaut kur nebūtu atstāts kāds kartupeļu maiss.” Ģirtam ar sivēniņu ir bijuši arī kuriozi. „Mēs ar ruksīti gājām pastaigāties, netālu no mājas pļavā viņš ganījās. Gāja garām tantes gados un teica: „Kas tas tāds? Ir nu gan mūsdienās tās suņu šķirnes tik dažādas! Šis pēc suņa nemaz neizskatās…” Neviens jau nevar iedomāties, ka kāds iet pastaigāties ar sivēnu!” Ne vienu vien reizi cilvēki atskatās ejot gar mūsu māju, jo ap to skrien suņi un viņiem līdzi tur arī Onufrijs. Šāds skats liek ikvienam gribot negribot pasmaidīt. Bija arī tāds atgadījums – manījām, ka kaimiņi dārza pusē neirasti ilgi stāv (viņiem bija jubileja un bija sabraukuši viesi). Sieva saka, laikam Onufriju gaida, jo tik ilgi tāpat vien nestāvētu pie sētas. Un patiesi izliedām ārā (jo ap plkst.21 Oncis iet pie miera), kas tur bija par ovācijām un foto zibšņiem. Onufrijs nedaudz uzēda, iepozēja un devās pie miera.

    Ģirts Spēlmanis atzīst, ka dzīvnieki dod relaksāciju pēc darba, ar viņiem ir interesanti. Dzīvnieku aizsardzības dienā viņš visiem, kuri gatavojas ņemt mājās dzīvnieku, aicina vispirms simts reizes pārdomāt, tikai tad to darīt. Vai spēs nodrošināt dzīvniekam piemērotus turēšanas apstākļus?! Jārēķinās, ka dzīvnieki ne tikai dod, bet arī prasa savas rūpes un uzmanību no cilvēka. Daudzdzīvokļu mājās vispiemērotāk esot turēt akvāriju, nevis lielus suņus. Ja cilvēki būs atbildīgāki par to, ko pieradinājuši, tad tik daudz mājdzīvnieku nenonāks dzīvnieku patversmēs.

Ligita Ābolniece

Foto no privātā arhīva