Dieva brīnumi Skaidrītes Pugačas dzīvē

Katram cilvēkam esot tieši tik platas plaukstas, lai saņemtu savu prieka daļu, un tieši tik plati pleci, lai uzliktās bēdas varētu panest. Viņa atceras, ka, stāvot rudzu laukā, māte sacīja: „Lai ko tu darītu, visu dari ar mīlestību un pacietību. Nekad neapskaud tos, kas paceļas tev pāri, mācies priecāties par citu sasniegumiem. Paskaties, kā pilnās vārpiņas pazemīgi noliekušas savas galviņas uz leju, tikai tās tukšās spītīgi slienas uz augšu. Tāpat ar cilvēku – jo gudrāks, jo pazemīgāks. ”

Viņas ģimenē vienmēr valdīja pilnīga paļaušanās uz Dievu. Skaidrītes vecaistēvs Nikolais Lauciņš bija ērģelnieks Gostiņu un Unguru baznīcā, un māte ilgus gadus spēlēja ērģeles un vadīja kori Krustpils luterāņu baznīcā. Pie viņiem mājās bieži viesojās un nakšņoja mācītāji. Arī kora mēģinājumi notika mājās. Skaidrītes pienākums bija pārrakstīt dziedātājiem notis un piespēlēt pavadījumus. Baznīcā pārsvarā viņa atradās pie ērģelēm. Protams, drīz vien ziņas par skolnieces ateisma pārkāpumiem nonāca skolā un komjaunatnes komitejā, kur viņai „uzzīmēja” ļoti nepievilcīgu nākotnes ainu. Arī tur māte Nellija gāja ar Dieva vārdu uz lūpām un, citējot baušļus, lūdza atbildēt, kas tajā, ko māca baznīcā, ir slikts? Par lielu brīnumu iestājās klusums, un nekādu sodu skolniece nesaņēma.

Skaidrītes dzīvē novēroti brīnumainas dziedināšanas gadījumi. Viņas brālis 3 gadu vecumā saslima ar smagu ceļgala locītavas kaula iekaisumu un pēc ilgas un neveiksmīgas ārstēšanas Rīgas slimnīcā tika gatavots kājas amputācijai. Neaprakstāms bija vecāku izmisums un asaras. Skaidrītes mamma lūdza Dievu nepārtraukti, un vienā vakarā pierunāja dežūrējošo māsiņu, lai atļauj aizvest bērnu uz baznīcu, uz vakara dievkalpojumu. Otrā rītā pie loga neatlaidīgi klauvēja zīlīte, bet nākamajā dienā palātā burtiski „ielidoja” ārstējošais profesors un, apkampis Skaidrītes mammu, iesaucās: „Ir noticis pasaules brīnums! Analīzes rāda, ka iekaisums strauji atkāpjas. Mēs atliekam amputāciju!” Tā viņas brālis tika brīnumaini dziedināts, bet māte apsolīja kalpot Dievam līdz pēdējam elpas vilcienam, ko arī godam darīja.

Bērnībā Skaidrītes dēls bija smagi saslimis, un ataicinātais ārsts konstatēja meningītu. Tā kā ārste – speciāliste, kura izdara punkciju, – bija atvaļinājumā, Pugaču atvasei atļāva vēl vienu nakti palikt mājās. Lai gan viņi neuzticējās diagnozei, vēl divi citi ārsti to tomēr apstiprināja. Skaidrītes māte uzzināja, ka vakarā ir dievkalpojums baptistu baznīcā, un tās draudze noturēja aizlūgumu par slimo puisīti. Pēc pusnakts bērns, kurš jau vairākas dienas gulēja ar augstu temperatūru un pavisam bija atteicies no ēdiena, pamodās pilnīgi nosvīdis un ar platu smaidu, it kā nekas nebūtu noticis, palūdza desu maizīti. Otrā rītā, kad ieradās ārsts, lai vestu viņu uz slimnīcu, bērns priecīgs skrēja dakterim pretī. Atrauca arī otra ārste, un abi mediķi atzina, ka nespēj izskaidrot šo gadījumu. 

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv