„Cilvēkam jāvēlas tiekties uz labu”

„Viesītē dzīvoju kopš dzimšanas, 1963.gada. Esmu viesītieteis jau otrajā paaudzē.Ģimenē, kurā uzaugu, bijām seši cilvēki: vecāki un četri brāļi. Tēvs bija dzeldzceļnieks. Kad dzelzceļu likvidēja, uzsāka darbu meliorācijā. Māte strādāja gan par šuvēju, gan bērnu dārza auklīti. Viesītē esmu palicis tikai es. Viens brālis ir Ukrainā, otrs – Rīgā, bet trešais – Aknīstē.”Izšķirties par garīdznieka amatu studējāt teoloģiju vispirms ietekmēja dzīve kristīgā ģimenē.„Dzīves ceļā ir izmēģināts arī kaut kas cits. Atgriezos pie Dieva un sapratu, ka ir jātic un jākalpo Viņam. Mana kļūšana par mācītāju notika pakāpeniski. Kopā ar sievu organizējām svētdienas skolu. Nāca daudz jauniešu. Draudzē bija vajadzīgs mācītājs. Draudze mani izvēlējās. Es neatradu argumentu, lai būtu pret to. Sapratu, ka tas ir mans Aicinājums. Es mācījos kursos, ko organizēja Latvijas Baptistu draudžu savienība (LBS). Nokārtoju testu mācītāja statusa saņemšanai LBS Teoloģiskajā komisijā.Pie baptistu konfesijas piederēja mani vecāki. Gājām uz dievkalpojumiem. Arī padomju laikā pastāvēja Viesītes baptistu draudze. Dievkalpojumi notika kādā privātmājā Sporta ielā. Vēlāk mums bija savs lūgšanu nams, kas 2012.gadā nodega. Patlaban mēs dievkalpojumus noturam Viesītes kultūras pilī.Svētdienas skolā sāku kalpot 1992.gadā, sludinātājs esmu no 2000.gada, un no 2006.gada – mācītājs.Draudzes locekļu skaita ziņā lielas izmaiņas nav notikušas. Tā kā sākām strādāt ar svētdienas skolu, no visiem draudzes locekļiem aptuveni 80% ir jaunieši. Ir arī ļaudis no vecākās un vidējās paaudzes. Draudzes locekļi ir 25 cilvēki. Ir arī tādi ļaudis, kas nav draudzē, bet regulāri nāk uz mūsu pasākumiem.” Par galveno ieguldījumu Goda pilsoņa titula saņemšanā mācījās atzīst: „ Es domāju, kas tas ir mūsu darbs ar jauniešiem un bērniem, nometņu organizēšana arī sociālais darbs. Mēs nodarbojamies ar humānās palīdzības un pārtikas paku izsniegšanu. Trīs gadus darbojās zupas virtuve. To atbalstīja mecenātu Teterevu fonds sadarbībā ar Viesītes domi. Pakas cilvēkiem dalām sadarbībā ar divām organizācijā: „Tuvu” no Jelgavas novada Brankām un no „Ore” no Rīgas. Mums ir stabila sadarbība starp kristīgo konfesiju draudzēm. Esmu bijis Ukrainā. No turienes esam Viesītes draudzē pārņēmuši bērnu sporta klubu „Avana”. Tajā notiek gan sporta nodarbības, gan Bībeles studijas. Šis klubs regulāri darbojas jau vairākus gadus. Esam atstājuši to pašu nosaukumu „Avana”. Aktrise Olga Dreģe ir teikusi, ka viņai kāds priesteris sacījis: „Jūs darāt to pašu darbu, ko mēs – ārstējat dvēseles, palīdzat cilvēkiem tikt galā ar sevi.” „ Jā. Viņi dara to darbu, vēršot uzmanību uz resursiem, kas ir cilvēkā pašā. Mēs, teologi, vairāk vēršam uzmanību uz to, ko Dievs var darīt, kā Viņš var palīdzēt, iejaukties cilvēku dzīvē. Vairāk vērības veltām Dieva palīdzībai. Protams, ka ir jādomā arī par cilvēciskiem resursiem.” Mēs dzīvojam globalizācijas, informācijas tehnoloģiju attīstības un vienlaikus steigas un stresa, arī skaudības un ļaunuma laikmetā. Kas būtu jādara, lai nekļūtu par šīs laikmeta upuri? „Es domāju, ka cilvēkam svarīgi ir ik pa laikam apstāties. Man kā mācītājam gribētos, lai cilvēks „apstājas” svētdienās, apmeklē dievkalpojumu, paklausās Dieva vārdu, palasa Bībeli, pārdomā un izvērtē savu dzīvi. Bieži vien mums nav laika apstāties, izvērtēt prioritātes un padomāt, kas notiek man apkārt un manī pašā? Es ieteiktu likt savas dzīves pamatus uz Bībeles patiesībām. Ļaunais var ienākt, ja tam ir vieta. Ja cilvēks ir piepildīts ar Dievu, tad tādā sirdī ļaunumam nav vietas. Es domāju, ka mūsdienās cilvēki vairāk pievēršas materiālajām lietām un ir aizgājuši prom no garīgajām vērtībām. Tās nav nesvarīgas, bet nedrīkst būt svarīgākas par cilvēku attiecībām. Ja lasām Bībeli, tur nav neviena varoņa, kas nav kļūdījies. Mēs krītam un klūpam, bet Dievs mums ir devis iespēju savas kļūdas labot. Piecelties un iet tālāk. Svarīgi ir izprast savu kļūdu un ieraudzīt dzīves pareizo virzienu. Ir atšķirība, ja Dievs cilvēka dzīvē ir līdzeklis, tad Viņš man ir vajadzīgs tikai līdz brīdim, kad es kaut ko sasniedzu. Ja Dievs ir mērķis, tad es nepārtraukti eju uz Viņu, un man ir jāpilnveidojas. Kristietim ir jābūt cilvēkam, kas mainās. Ejot cauri dzīves notikumiem cilvēks mainās un mācās no savām kļūdām. Ir arī pašapmierinātie, kas iet it kā pa apli… Cilvēkam jāvēlas tiekties uz labu, bet nevajadzētu tiekties pāri sev noliktajam.”

Teksts: Ligita Ābolniece 

Foto no Viesītes pašvaldības arhīva.