Bērns sev sit, kož, plēš matus. Padomi vecākiem

Autoagresija jeb paškaitējums ir viens no veidiem, kā bērns tiek galā ar nepatīkamām izjūtām, – diemžēl bērna veselību un drošību apdraudošs. Kas šādu rīcību izraisa un kā bērnam palīdzēt emocijas izdzīvot veselīgā veidā, skaidro Rimi Bērniem labsajūtas eksperte, ārste-psihoterapeite Laura Valaine.

Kāpēc bērns sev dara pāri?

Ja bērns sev nodara sāpes, jāsaprot, ka viņš šādi rīkojas, lai paustu emocijas. Mazāks bērns to vēl nesaprot un rīkojas spontāni. Ja ir dusmīgs, var sist ar dūri pa galdu. Ja ir trauksmē, iespējams, plēš matus vai ādu ap nagiem. 

Vecākiem bērniem un pusaudžiem paškaitējuma scenārijs attīstās apzinātāk. “Jūtot, ka emocionāli ir ļoti smagi, viņi mēdz nolemt nodarīt sev pāri fiziski, lai kļūtu vieglāk,” stāsta Rimi Bērniem eksperte. “Fiziskās sāpes noņem fokusu no emocionālajām.”

Vecākiem bērniem un pusaudžiem biežākās autoagresijas izpausmes ir roku graizīšana, ķermeņa dedzināšana, sišana ar dūri pret skapi līdz asinīm, apmatojuma plēšana.

Kāpēc svarīgi neignorēt

“Vecāki bieži domā, ka bērni nodara paškaitējumu tikai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību, tāpēc ignorē šīs epizodes. Tomēr tas nepalīdzēs,” uzsver Laura Valaine. “Uzmanības pievēršana visbiežāk nav īstais cēlonis.”

Tā vietā, novērojot šādas situācijas, vecākiem vajadzētu palīdzēt bērnam nomierināties un parunāt par izveidojušos situāciju. Būtu svarīgi saprast, kādas emocijas viņš šādā veidā izlādē, un palīdzēt tās izdzīvot veselīgi. Pretējā gadījumā pastāv risks nodarīt būtisku kaitējumu savai vai kāda cita veselībai, kā arī neapgūt prasmi regulēt emocijas. Pieaugušā vecumā tas var novest pie destruktīva dzīvesveida – agresīvas braukšanas, atkarību raisošu vielu lietošanas, procesu atkarības. Tāpat tas var ietekmēt fizisko un psihisko veselību, attiecības ar citiem cilvēkiem.

Atceries!

Nekādā gadījumā bērnu par paškaitējumu nedrīkst sodīt. Tas situāciju tikai pasliktinās. Tāpat nevajadzētu ieciklēties uz rīcības maiņu, par to nepārtraukti runājot. 

Trīs soļi pretī mērķim

1. Palīdzēt saprast, kādas emocijas tiek izjustas, kad rodas vēlme sev nodarīt pāri. Visbiežāk runa ir par agresīvajām emocijām – dusmām, naidu, nicinājumu. Taču cēlonis var būt arī skaudība, aizvainojums, kauns, vainas izjūta. “Piemēram, četrus, piecus gadus vecs bērns var sastrīdēties ar brāli vai māsu un pēc tam justies tik vainīgs, ka sāk pats sevi sodīt iesitot,” stāsta Laura Valaine. Pusaudži mēdz darīt sev pāri, izjūtot trauksmi, pārdzīvojot mobinga situācijas vai cita veida vardarbību. 
2. Iemācīt, ka emocijas var izlādēt veselīgā veidā. Vecāki bērnam var mācīt, ka negatīvās izjūtas var, piemēram, uzzīmēt uz papīra lapas. Vēl tās iespējams izlādēt, sitot spilvenam vai izkliedzoties kādā tam piemērotā vietā. 
3. Iemācīt izjūtas verbalizēt. Ja bērns nevar savas emocijas verbalizēt, iespējams, viņam trūkst vārdu, lai to paskaidrotu, vai arī emocijas ir tik spēcīgas, ka ar verbalizēšanu nepietiek. Ja bērnam trūkst vārdu, lai aprakstītu savas izjūtas, vecākiem vajadzētu palīdzēt papildināt vārdu krājumu. Ja emocijas ir pārāk spēcīgas, ka ar runāšanu vien nepietiek, jāmeklē tam cēlonis. “To sauc par emociju disregulāciju – nepieslēdzas smadzeņu daļa, kas atbild par konstruktīvu emociju paušanu,” skaidro Rimi Bērniem eksperte.

Ietekmē sociālā vide un temperaments

Autoagresija, lai paustu emocijas, attīstās ne visiem bērniem un pusaudžiem. Kāpēc tā? “Tas ir saistīts ar cilvēka temperamentu un sociālās vides ietekmi,” skaidro Rimi Bērniem eksperte. 

Der atcerēties, ka, bērns rīcības modeļus un emociju regulāciju apgūst, vērojot vecāku uzvedību. “Mēdz būt situācijas, kad pieaugušie brīnās, kāpēc bērns sit, plēš, ārdās, kaujas. Bet vēlāk noskaidrojas, ka viņi paši bieži strīdas, bļauj viens uz otru, cērt durvis,” piemēru min Laura Valaine. Tikpat būtiskas ir reakcijas, kas novērojamas bērnudārzā, skolā, vienaudžu vidū.

Nopietnākos gadījumos, kad pašu spēkiem problēmu neizdodas atrisināt, ieteicams vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa. Paškaitējums var būt arī depresijas, trauksmes, autiskā spektra traucējumu, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma, bipolāro traucējumu un psihozes pazīme.

Foto: pexels.com