Andras Levites uzruna pirmajā Latvijas onkoloģisko pacientu forumā

Godātie klātesošie!

Mīļie pacienti un tuvinieki!

Dārgie kolēģi!

Man patiešām ir gods stāvēt jūsu priekšā un meklēt atbildes uz veselības, labklājības, dzīves kvalitātes celšanas jautājumiem. Priecājos, ka notiek pirmais forums Latvijā, kur piedalās gan profesionāli mediķi, gan pacienti un viņu tuvinieki, gan arī veselības nozares politikas veidotāji.

Kā ārste ginekoloģe es savā profesionālajā dzīvē saskāros ar šiem jautājumiem. Man gan jāatzīst, ka es pārsvarā rūpējos tikai par pusi no cilvēces, jo vīrieši manā profesionālajā dzīvē ienāk kā jaundzimušie vai arī ļoti retos gadījumos, kad slimo ar krūts vēzi.

Saņemt diagnozi – vēzis – ir satricinoši. Dzīve apstājas. Dzīve dalās divās daļās – pirms diagnozes un pēc diagnozes. Es lasu, ka foruma moto ir “Bez bailēm”, bet es zinu, ka tomēr pirmā sajūta, kad cilvēks dzird diagnozi – vēzis, ir bailes. Un tam seko jautājumi: vai es vispār šo slimību pārdzīvošu; kāds izskatīsies jeb kā darbosies mans ķermenis pēc bieži vien nepieciešamās operācijas; vai man sāpēs; kā es izturēšu ķīmijterapiju, kas ir fiziski un mentāli nogurdinoša un ko nekādā ziņā nevar salīdzināt ar tabletes iedzeršanu pret galvassāpēm.

Šie ir parastie jautājumi, bet, tā kā es pārsvarā savā profesionālajā dzīvē tikai strādāju ar sievietēm, es zinu, ka viņām arī diezgan ātri rodas citi jautājumi. Jaunas sievietes pēc diagnozes – vēzis, jautā: “Kas notiks ar maniem bērniem? Kā es maziem bērniem izskaidrošu, ka mamma būs nogurusi un nevarēs paspēlēties? Kā mans dzīvesbiedrs pieņems manu slimību?” Sievietes gados bieži rūpējas par saviem vīriem, kuri arī ir gados, un viņas satrauc jautājums: “Kas viņam vārīs pusdienas?” Tāpēc ir vajadzīga vieta, kur var meklēt un varbūt arī atrast atbildes. Es novērtēju, ka Latvijā ir izveidota biedrība “Dzīvības koks”, kas mēģina dot atbildes. Ir ļoti svarīgi, ka ir vieta, kur drīkst izrādīt bailes, kur drīkst raudāt, bet kur arī saņemt konkrētu palīdzību ikdienā.

Cīņā ar vēzi ir vajadzīga komanda, un komanda nav tikai ārsts un pacients, bet komanda ir arī māsiņas, fizioterapeiti, psihologi un sociālie darbinieki.

Ārstiem ir ļoti spēcīgi ieroči cīņā pret vēzi. Klasiskais ir skalpelis, modernie ir ķīmijterapija, apstarošana, antihormonālā terapija, imūnterapija. Diemžēl šie modernie ieroči ir dārgi, un tie ir dārgi visā pasaulē. Arvien vairāk medicīnā runā par naudu, un arī tas notiek visā pasaulē. Bet arī pacientam ir doti līdzekļi cīņa pret vēzi, un tie ir – mēģināt piekopt veselīgu dzīvesveidu. Es saku: “Mēģināt,” jo tas ir grūti. Pozitīva domāšana, izturība terapijas laikā, ārsta padomu uzklausīšana, ticība.

Taču lielākā cīņa ir tā, kas nenotiek, tāpēc mums katram ir pienākums rūpēties par savu un tuvinieku veselību – veikt regulāras veselības pārbaudes, mēģināt dzīvot veselīgu dzīvesveidu, atmest kaitīgus ieradumus, būt uzmanīgam, sevi novērot. Jo klepus, kas nepāriet, dzimumzīme, kas niez, neregulāra asiņošana – tās visas ir zīmes, kas jāredz.

Foto: Ilmārs Znotiņš, Valsts prezidenta kanceleja.