O. Vācieša balvu ieguvusi skolniece Juta

-Kā tu nolēmi piedalīties šajā konkursā?

Juta Ance Romberga : Mani skolotājas parasti aizsūta. Par šo pasākumu atbild literatūras skolotājas, viņas parasti savā starpā sarunā, kurš ir gana labs, lai viņu aizvestu uz šo pasākumu.

-Cik zināms, šajā konkursā nepiedalies pirmo reizi. Kādi ir tavi iespaidi par to, kas ir mainījies šo gadu laikā paša konkursa būtībā?

J. A. Romberga : Es piedalos jau trešo reizi. Godīgi sakot, man šķiet, ka nekas īsti nav mainījies. Tas koncepts ir palicis tieši tāds pats, kā bija, – piedalās Pārdaugavas skolas, piešķir pēc tam Pārdaugavas balvu… Nekas nav mainījies.

-Vai šī ir pirmā reize, kad esi ieguvusi augstāko apbalvojumu, un kādas bija tavas izjūtas, kad par to uzzināji?

J. A. Romberga : Jā, šī ir pirmā reize, kad es esmu ieguvusi augstāko apbalvojumu. Iepriekšējā gadā es ieguvu otro vietu, bet to tur tā īpaši neuzsver. Manas sajūtas… Es no sākuma neticēju. Man likās, ka mana skolotāja vienkārši cenšas man uzlabot garastāvokli, sakot, ka man obligāti ir tur jāierodas. Kamēr nebija ielikts skolas mājaslapā, ka es esmu dabūjusi pirmo vietu, līdz tam es neticēju. Un pēc tam man bija šoks.

-Vai šo gadu laikā ir mainījusies tava attiekmse pre to, kā tu raksti, ko tu raksti? Vai šis konkurss ir kādā ziņā tevi ietekmējis?

J. A. Romberga : Es domāju, ka mani ir ietekmējušas mūsu literatūras stundas, jo, ja pamatā ir Ojārs Vācietis ar savu daiļradi, pirmajā gadā piedaloties, es par Ojāru Vācieti īsti neko daudz nezināju. Un toreiz es arī sarakstīju pilnīgu „sviestu” tur. Tiešām vājprāts bija, ko es tur uzrakstīju. Tagad es vairāk neapzināti uzrakstīju tādas idejas, ko Ojārs Vācietis un arī Imants Ziedonis ir daudz minējuši savā dzejā un daiļradē vispār.

-Kā tu uztver rakstīšanu – vai tas ir tavs hobijs, vai tiecies uz to kā savu pilna laika nodarbošanos?

J. A. Romberga :  Šobrīd tas noteikti ir hobijs. Zinot to, ka es vēlos turpināt mācības Filoloģijas fakultātē, tas, iespējams, ka ar papildus zināšanām varētu kādreiz kļūt par pilna laika darbu, bet tā, ka es lielas cerības lieku uz to, ka ar to varētu pelnīt naudu, par to es stipri šaubos.

-Vai ir kādi rakstnieki, no kuriem tu, iespējams, iedvesmojies, vai aizņemies kādas domas?

J. A. Romberga : Ļoti neapzināti es vienmēr, visa mūža laikā, esmu aizņēmusies no Imanta Ziedoņa, bet tas bijis ļoti neapzināti, kaut kur zemapziņā. Es neteiktu, ka es no viņa iedvesmojos, man vienkārši ir kaut kāda kosmosa saikne ar viņu, jo viss, ko viņš raksta, man liekas absolūta patiesība, izņemot visas tās tēmas, kas ir saistītas ar ticību un reliģiju. To var teikt, ka tā ir iedvesma kaut kāda, bet man šķiet, ka tas drīzāk ir kāds dvēseles radinieks.

-Vai tu pieņem tādu iespēju, ka iegūtais apbalvojums tev varētu turpmāk palīdzēt, attīstoties rakstniecības jomā?

J. A. Romberga : Par to es īsti nezinu, bet es zinu, ka šobrīd tas darbojas kā ļoti labs pašapziņas cēlējs. Tagad man šķiet, ka es varu rakstīt jeb ko, un tas būs labs, bet tās, protams, ir muļķības. Iespējams, ka kādreiz kāds to ievēros, bet tā ir ļoti maza iespējamība, man šķiet.

-Ja iepazinies ar citu konkursa dalībnieku darbiem, varbūt vari dalīties savos iespaidos par to, kā raksta citi?

J. A. Romberga : Iepazīties man šogad neiznāca, jo parasti nolasa tikai tos darbus, kas ir pirmās vietas ieguvēji. Tā kā otra galvenās balvas ieguvēja Alise nebija ieradusies, tad es viņas darbu nedzirdēju. Par pārējiem darbiem man īsti nav nekādu ideju, kādi viņi ir, bet iepriekšējos gados es atceros, ka ļoti liels uzsvars tika likts uz dzejas darbiem, un tas bija viens no tiem šokiem, ka man ir tā pirmā vieta, jo man bija tīri proza, vēstules formā rakstīta. Man bija pārsteigums, ka viņi šogad pirmās vietas piešķīra abiem prozas darbiem, jo pirmajā gadā, kad es piedalījos, uzvarēja divas meitenes ar dzejas „blāķiem”. Man likās, ka es nekad mūžā līdz tādam līmenim neaizietu. Kur nu vēl dzeju rakstīt tādā apjomā un tik dziļi. Tas, kas ir mainījies, ir tas, ka ir proza. Acīmredzot, šogad ir tādi cilvēki sanākuši, kas vairāk ar prozu uz „tu”, nekā ar dzeju.

-Kāda, tavuprāt, ir konkursa nākotne – vai tajā turpinās piedalīties tik daudz skolēnu un vai iegūtās godalgotās vietas būs godam nopelnītas?

J. A. Romberga : Es domāju, ka ir konkursam nākotne, jo man patīk tas, ka viņi ir nodalījuši tikai Pārdaugavas skolas, ka nav visa Rīga. Man šķiet, ka, Pārdaugavas skolā mācoties, jebkurā gadījumā kāda aura katram „pielīp”, mākslinieciskā aura tieši. Redzot tos cilvēkus, kas tur nāk, es domāju, ka nākotne būs, jo viņi visi šķiet ar māksliniecisko potenciālu.

-Kas ir tas, ko tu novēlētu tiem, kuri vēl plāno piedalīties šajā konkurā?

J. A. Romberga : Man šķiet, ka Ronalds Briedis savā uzrunā arī pareizi teica. Viņš novēlēja mums daudz jautājumus, lai mums to ir pēc iespējas vairāk un ar katru gadu lai tie rodas aizvien vairāk, jo dzejnieks jau sākas ar to, ka viņš meklē atbildes uz kaut ko. Ne tikai dzejnieks, mākslinieks kā tāds. Es novēlētu, lai cilvēkiem ir jautājumi, lai viņiem ir kaut kāds nemiera gars iekšā, lai viņi paņem no Vācieša to dumpiniecisko garu, jo tas laikam arī palīdz radīt kaut ko vērtīgu.

Ar Jutu Anci Rombergu sarunājās Anna Ūdre

Fragments no radošā darba:

Kad tev nākamreiz vajadzēs siltumu, neprasi nosūtījumu komandējumā, nemeklē elektrisko sildītāju, nekurini krāsni, bet nopērc Latvijā raudzētu vīnu (garšu pēc iespējas neparastāku – melleņu-aroniju vai bērzu), paņem līdzi zeķes un nāc pie manis. Tu taču zini, kur es dzīvoju. Un, kad Tu gribēsi klausīties mūziku vai parunāties, vai tikai pagulēt kādam blakus, nāc pie manis, es pabužināšu Tev matus, ja gribēsi, pastrinkšķināšu ģitāru, uztaisīšu tēju un klausīšos. Tagad Tu sēdi pie datora, meklē sev draugus visās mājaslapās, kuras vēlāk izmantos Tavus datus, lai sastādītu kārtējo statistikas grafiku. Tagad mēs dzīvojam caur vadiem. Nē, arī tā jau ir vakardiena, mēs šodien dzīvojam radioviļņos, bet, ko man darīt, ja mans uztvērējs neuztver Tavu frekvenci? Jūs kādreiz esat redzējuši elektromagnētisko viļņu radio pārraides un uztveršanas shēmu? Jūs zināt, cik daudz posmu, pastiprinātāju, modulatoru un citu muļķību tur nepieciešams, lai pārraidītu un uztvertu vienu vārdu? Un, ja nu tas pa ceļam tiek pārvērsts, modulācijā tiek deformēts un uztvērējs to vēl pārprot? Nē, es labāk aiziešu pie Tevis, arī tad, ja tas prasīs diennakti vai divas. Mums tagad viss ikdienišķais un cilvēciskais ir kļuvis par efektu. Klātbūtnes efekts, mīlestības efekts. Drīz būs arī vientulības un sāpju efekts. Es gribu būt bez efekta. Vai tad man jābūt kādai fizikas shēmai, lai pateiktu Tev, ka mīlu Tevi, ka Tu man pietrūksti un ka man sāp? Kāpēc lai es nesāktu iet atpakaļgaitā? Degradēt tehnisko progresu tā, kā tas ir degradējis Tavus jutekļus. Cik daudz kas ir vēl neatklāts un neapjausts! Elektromagnētiskajiem viļņiem ir sava skala, bet vai Tavām emocijām ir? Kamēr jūs visi studēsiet rītdienu, jauno, inovatīvo, tehnisko, es studēšu vakardienu, patieso, aizmirsto. ,,Smalko jušanu” – to es gribu. Ojārs Vācietis gribēja skatīties pagātnē, lai redzētu nākotni. Es gribu skatīties pagātnē, lai izrautu Tavas tagadnes jūtas, lai redzētu, cik daudz mēs esam aizatklājuši Tavu sirdi un to, kas atbild par jutekļiem.

Skārienjūtīgi kļūst tehnoloģiju jauninājumi, bet, zinot, ka dabā viss ir līdzsvarā, Tava skārienjūtība notrulinās. Arī to Tu vairs nevari. Tu pieskaries manai sejai kā ekrānam, kam, tikko pēc atvēršanas, esi noplēsis drošības uzlīmi. Kustībā  no augšas uz leju ar pirksta galu Tu centies manā sejā saskatīt informāciju. Aiz rokas paķert vairs nemāki – plauksta ir par mīkstu un biezu, lai Tu prastu to noturēt. Vēstules rakstīt Tu nemāki, Tev ir ieslēgts automātiskais korektors (autocorrect), tāpēc arī zilbes pār lūpām nāk negribīgi un bikli, jo nav sistēmas, kas izlabo. Man jāmeklē Tavi vārdi gadsimtu atpakaļ. Tad mēs vēl jutām. Pirms simts gadiem Tu sniedzi man roku, kāpjot ārā no vilciena, Tu atsūtīji vēstuli, ja zināji, ka pēc mēneša norunātajā tikšanās reizē nevarēsi tikt pie manis. Pirms simts gadiem mēs staigājām pa šo pašu bruģi, zinādami, ka un ko otrs jūt. Toreiz es aiz bikluma nevarēju Tev pateikt visu, bet vajadzēja, ai, kā vajadzēja! Varbūt tagad Tu skatītos manā sejā un nemeklētu informāciju, bet pats sevi. Mēs esam vairāk kā paziņas. Mēs esam vairāk kā draugi. Mēs esam tie, kam bija noplēsta drošības plēve, bet kas nespēja saskrāpēties vai saplīst. Mēs taču piederējām viens otram. Bet šodienas elektromagnētisko viļņu pārraides iespējas mūs ir atvienojušas.

Neraksti man īsziņas. Paņem cepuri, uzvelc kedas un mēteli, kam kabatā vienmēr ir sērkociņu kastīte, un nāc. Tagad ir atjaunota promenāde gar Daugavu Tavā pusē. Tas ceļš nav tāls. Es taču Tev to cepuri uzadīju, uzstiep uz ausīm un sāc iet. Es gaidīšu Tevi gan rītos, gan vakaros. Aiziesim uz kapiem. Pie tiem mums, kas prata vēl runāt un just. Kas prata vēl tās jūtas, ko mēs vairs neprotam.