Vai dokumentālais žanrs Baltijas valstīs piedzīvo renesansi?

Pēdējo gadu laikā dokumentālais žanrs Baltijas valstī piedzīvojis ievērojamas pārmaiņas, aizvien biežāk izejot ārpus ierastajiem formātiem. Mūsdienu dokumentālais saturs ir dinamisks, nereti apvieno vairākus žanrus un kļūst aizvien pievilcīgāks arī starptautiskā mērogā. Baltijas valstu auditorijai aizvien vairāk tiek piedāvāts aizraujošs dokumentālais saturs, sākot ar ceļojumu stāstiem no pazīstamiem satura veidotājiem līdz spēcīgam izmeklējošajam saturam. Go3 Satura vadītājs Justinas Docka dalās pārdomās par dokumentālā satura izaugsmi un to, kā žanram joprojām pietrūkst.

Vai tu piekrīti apgalvojumam, ka dokumentālais saturs piedzīvo sava veida renesanci? 

Pavisam noteikti – dokumentālo filmu žanrs patiešām piedzīvo renesansi, ko raksturo plašs formātu un apakšžanru (sub-genre) klāsts. Lai arī lielai daļai cilvēku dokumentālās filmas un seriāli vairāk asociējas ar “old school” pieeju, kas sevī ietver tradicionālos un vēsturiskos naratīvus, mūsdienu darbi ir krietni dinamiskāki un daudzveidīgāki, koncentrējoties uz aktuāliem notikumiem un apvienojot žurnālistisku ar radošiem formātiem.

Kādi dokumentālo filmu veidi šobrīd ir modē? 

Aizvien lielāku popularitāti turpina iemantot ceļojumu raidījumi un iepazīšanās realitātes šovi, kuros kopā saplūst vairāki žanri. Aktuāli un patiesi stāsti spēj iziet ārpus valsts robežām un uzrunā plašu auditoriju. Labi veidota dokumentālā filma, kas tapusi Latvijā, atradīs savu skatītāju gan Igaunijā, gan Lietuvā. 

Šķiet, ka dokumentālais saturs sasniedz ārvalstu auditorijas vieglāk nekā izklaides saturs. Kāds tam varētu būs skaidrojums? 

Faktos balstīts saturs ir starptautiski saprotams – ja vien pieturēties pie faktiem un izvairīties no pārmērīgas subjektivitātes. Mums ir izdevies gūt labus panākumus pat ar dokumentālo saturu, kas fokusējas uz lokāliem notikumiem. Ja saturam ir spēcīgs un saistošs stāsts, tas spēj pārvarēt kulturālās robežas. Piemēram, vairāki Latvijā veidoti dokumentālie seriāli iemantoja skatītāju uzmanību Lietuvā un Igaunijā. Skatītājus piesaista stāsti par lokālām tēmām, kas ir starptautiski aktuālas. Daļa no mūsu panākumu atslēgas ir spēja sekot līdzi tam, kas šobrīd ir aktuāls ārpus Baltijas, un atrast veidu, kā šos stāstus izstāstīt šeit. 

Dokumentālās filmas un seriāli ir ievērojama Go3 oriģinālsatura daļa. Vai vari padalīties ar kādu statistiku šajā sakarā? 

Go3 šobrīd pieejamas aptuveni 20 dokumentālās filmas un seriāli un vairāk nekā 30 satura vienības, kas ietver dokumentālā žanra elementus. Vien 2024. gadā esam radījuši astoņus dokumentālos stāstus, kas sastāda aptuveni 10% no mūsu oriģinālsatura. Žanrs stabili aug gan pēc apjoma, gan arī skatītāju intereses. 

Tu minēji apakšžanrus (sub-genres). Vai vari pastāstīt vairāk, kā dokumentālais žanrs saplūst ar citiem formātiem? 

Viens no spēcīgākajiem apakšžanriem ir ceļojumu dokumentālais saturs. Tā vietā, lai veidotu ceļojumu saturu tradicionālajā stilā, mēs mēģinām koncentrēties uz personisku pieredzi. Piemēram, Latvijā pazīstamu satura veidotāju kā Krivenchy, Kašera, Leldes Ceriņas un citu ceļojumi uz Āfriku, Dienvidameriku vai citām attālām un maz iepazītām vietām – stāsti ir balstīti uz personībām un viņu mijiedarbību ar citām kultūrām. Tie nav tikai atvaļinājuma braucieni, saturs tiek bagātināts ar dokumentāliem elementiem, rādot saskarsmi ar vietējiem iedzīvotājiem un kultūrām. Vēl viens piemērs ir iepazīšanās realitātes šovi, kuri var iegūt dokumentālu dimensiju, ja tiem pievieno vēsturisku kontekstu, piemēram, filmējot uz salām netālu no Krētas un iepazīstinot ar lokācijas kultūru un vēsturi – šādu pieeju izvēlējāmies Lietuvā veidotam iepazīšanās šovam. 

Neskatoties uz dokumentālo filmu popularitāti visā reģionā, katrai Baltijas valstij tomēr ir savas skatītāju gaumes. Kādas atšķirības jūs novērojat auditoriju interesēs?

Var novērot izteiktas atšķirības. Piemēram, Igaunijas auditorija ir pieradusi pie augstas kvalitātes starptautiska satura, tādēļ no dokumentālajām filmām un seriāliem sagaida faktos balstītu pieeju. Latvijā un Lietuvā lielāko popularitāti izpelnās saturs, kas veidots ap saistošām personībām, nevis konkrētām vietām. Šajās valstīs tieši cilvēku emocionālie ceļojumi ir tie, kas visvairāk uzrunā skatītājus – neatkarīgi no tā, vai tas ir ceļojuma stāsts vai izteikti pētnieciska dokumentālā filma. Tā ir izteiktākā atšķirība starp Igauniju un pārējām divām Baltijas valstīm. 

Vai ir atšķirības arī starp Latvijas un Lietuvas auditorijām? 

Jā, taču atšķirība nav tik izteikta, kā starp Igauniju un tās kaimiņvalstīm. Latvijas skatītāji kopumā ir vairāk pieraduši pie dokumentālā žanra, it īpaši ceļojumu satura, kas bieži ierindojas Latvijas skatītākā satura topos. Latviešus saista piedzīvojumi un viņi ir krietni atvērtāki uz jaunu vietu iepazīšanu caur dokumentālajiem seriāliem. Lietuvā ceļojumu saturs pagaidām vel nav sasniedzis tik lielu popularitāti – iespējams, vēl neesam atraduši līdz galam atbilstošāko formātu. Arī Igaunijā ceļojumu raidījumi ierindojas skatītākā satura topu augšgalā, kamēr Lietuvas auditoriju vairāk piesaista vietējo noziegumu stāsti un aktuālie notikumi. Labs piemērs ir dokumentālā filma “Čornobiļa 2022”, kas piesaistīja lielu uzmanību, pateicoties tēmas aktualitātei un ģeogrāfiskajam tuvumam, neskatoties uz to, ka to lielākoties veidoja Latvijas komanda.

Vai vari nosaukt dažas dokumentālās filmas, kas guvušas panākumus visās Baltijas valstīs?

Ļoti labi noperformēja jau minētā “Čornobiļa 2022” – Latvijas un Ukrainas kopražojums, kas atainoja Krievijas okupāciju Čornobiļas teritorijā. Sākotnēji tika publicēts dokumentālais stāsts, pēc kura motīviem pēc tam tika izveidots arī mākslas seriāls. Vēl viens veiksmes stāsts ir “Etiopija. Cilšu noslēpumi”, kas skatītājiem piedāvāja ieskatu nomaļā un reti pētītā kultūrā, kuru iepazina divi populāri Latvijas influenceri – Lelde Ceriņa un Kašers. Šie stāsti raisīja lielu interesi visā Baltijā. 

Vai ir kādi dokumentālā kino apakšžanri, kas Baltijas valstīs un Go3 saturā pietrūkst vai nav pārstāvēti vispār? 

Šobrīd lielākais iztrūkums ir noziegumu rekonstrukcijas žanrā – dokumentālās filmas, kur īsti notikumi tiek inscenēti. Šis formāts ir ļoti populārs visā pasaulē, taču pieprasa augstu ražošanas kvalitāti un arī dārgi izmaksā. Neskatoties uz to, šobrīd Lietuvā viens šāds projekts top un es ticu, ka tas palīdzēs Baltijas valstīs šo žanru popularizēt. Vēl viens žanrs, kurā Baltijā trūkst satura, ir stāsti par aktuālu tematiku. Igaunijas dokumentālais seriāls “Pludmales augums” ir lielisks piemērs, kas pētīja aptaukošanās tēmu un medikamentu kā Ozempic straujo izplatību. Tas bija ļoti veiksmīgs projekts Igaunijā un arī izpelnījās popularitāti ārpus valsts robežām. Šāda veida saturu nav viegli izveidot juridisku un ētisku apsvērumu dēļ, taču to ietekme uz sabiedrību ir ļoti būtiska.

Foto: publicitātes