Arī pieaugušie „spēlējas” ar lellēm

Šeit dzīvo pele, kuru neviens nav redzējis. Ja to ierauga, tad piepildās visas vēlēšanās. Plīvo arī pasaku valstības karogs. Zem pils maketa guļ apslēpts dārgums – čuguna radiators. No Raganu ķēķa pati ragana raugās kā dzīva ar maizes lāpstu rokā.  Princeses buduārā kalponēm līdzās var nobildēties rožu kleitā. Izstaigāt vairākas istabas – bērnu veikalu, rotaļu un Simsonu, arī leļļu paradīzi, kur staro Barbiju varavīksne. Tas vēl nebūt nav viss. Tāpēc šī vieta aplūkojiet jāpalūko pašiem ar savām acīm.

 Autors stāsta: „Ideja radās pirms trīs gadiem. Bērniem vajadzētu uztaisīt kaut ko, kur viņi var ieiet un ar pasaku tēliem būt vienādā augumā, un spēlēties savā nodabā. Tas aizņēma daudz telpas. Klāt nāca arī rotaļu zona, rūķu mājas riču raču telpa, zelta olas cilāšanas vieta un citas. Astrīdas Ļingrēnas muzejā  pētījām to, kā var izveidot spēļu zonu. Pāņēmām sev piemērotu pieredzi. Piemēram, atnāk piecu bērnu ģimene, viņi izvēlas katrs sev savu mājiņu un iet viens pie otra ciemos. Tas ir no spēles elementa, ko bērni spēlē ģimenē, uzsedzot sev virsū galdautu un paslēpjoties. „ButaForijas” ideja ir šāda – izskatās kā īsts, bet nav īsts. Turpretī, Forija skan kā brīnums, kā vīzija, ko bērns, ieejot šajā telpā, var iztēloties.Jēkabpilī es savai idejai atradu dzirdošas ausis un saprotošas sirdis, un ieinteresētus cilvēkus. Ziedonis Bārbals atvēlēja telpas un zīmēja vairākus skatus. No Jēkabpils pilsētas pašvaldības piedalījos „Baltturas” izstādēs vairākus gadus. Tur kopā ar Dainu Eglīti ideju par leļļu topošo muzeju virzījām tālāk. Dalījos ar Dainu savās domās. Viņa ir māksliniece un vienlaikus tūrisma konsultante. Dainai šī ideja iepatikās. Bija arī vēl citi cilvēki. Beigās izkristalizējās kodols, un palikām trīs.

   Mūsdienu laikmeta problēma, ka viss tiek pasniegts uzreiz vizuālā veidā. Daudz radošuma dod tieši lasīšana un spēja iztēloties. Spēja iztēloties pazūd. Es bērnībā ļoti daudz lasīju pasakas. Kaut arī pats jau biju iemācījies lasīt, tik un tā gribējās dzirdēt vecāsmātes balsi. Kad lasīja viņa, tad bija pilnīgi cita uztvere un spēja iztēloties. Vecāmāte mani pieradināja pie pasaku tēmas un veidoja iztēli.Jēkabpils pilsētas pašvaldība finansēja šuvējas Ļubovas Rutkas leļļu kolekcijas atdošanu „ButaFORIJAI”. Tai ir ļoti liela nozīme. Tā saskan ar mūsu koncepciju. Viens bērns aplūko vienas, cits – citas lelles. Bēni var apskatīt dažādu gadu lelles. Viņi ierauga atšķirību. Tā ir vesela 30 gadu gara leļļu vēsture. Šī kolekcija ļoti labi iederas istabā – „leļļu paradīze”. Ir bijuši ciemiņi no Norvēģijas un Anglijas. Arī no pašu zemes.  Mums ir plānots tā. Atnāk ģimene, tai tiek atvēlēta viena stunda. Iesākumā es kādas 15 minūtes visu izstāstu, kas kur ir aplūkojams. Tad ģimene apskata lelles, arī rotaļājas. Paša gatavotās lelles izjūtu kā personības. Darbā tiek patērēts ļoti daudz laika. Kad veido seju, rokas un sejas izteiksmi, izveidojas  attieksme. Raganu centos izveidot tā, kā pats bērnībā šo tēlu uztvēru.  Kā materiālu izmantoju celtniecības putas, kuras ir vieglāk apstrādāt un iegūt vēlamo formu.

   Pagaidām tas ir brīvā laika pavadīšanas veids. Varbūt ieinteresējas kāds uzņēmējs vai pašvaldība. Šobrīd vēl top tēli. Vilks no multiplikāciju filmas „Nu, pagaidi!”, lācītis Vinnijs Pūks, kas plānots rādīt gaisa balonā, un viņam apkārt būs niknās bišes. Jātop arī Sprīdītim! Jo, ieejot telpā, princese Zeltīte un karalis ir no pasakas par Sprīdīti. Velnu veidosim izklaides zonā. Kā sen aizmirstu atrakciju. Plāni mums ir ļoti lieli. Mērķis ir ar laiku pārņemt visas šīs garāžas, tad te varētu izveidot kaut ko tuvu „Junibakenam” (A.Lingrēnas muzejam). Ceļojošo vilcienu, kurā iesēžas grupa, un tēli slīd cauri visām pasakām. Nebūtu slikti atvērt bērnu saldējuma kafejnīcu. Paši bērni izteica šādu vēlēšanos. Viņi grib, lai viesmīlis būtu no pasākām, piemēram, Sarkangalvīte. Bērnu kafejnīca viena „neizdzīvotu”, bet kopā ar muzeja eksponātiem un izklaides iespējām, tai ir perspektīva. Ir viena pilnīgi tumša istaba, tā varētu būt jāņtārpiņu istaba. Bērni paši varētu improvizēt leļļu karaoke, iztēloties un spēlēt savu izdomāto izrādi. Pagaidām pieņemam pieteikumus uz noteiktu laiku. Šāda prakse ir arī citur pasaulē. Laiks rādīs, varbūt drīz iesim pa tādu grīdu, zem kuras varēs vērot dažādu pasaku tēlus un kur ik pēc 5 minūtēm diena mīsies ar nakti.”

Teksts: Ligita Ābolniece