Par ko vēlas kļūt, zina jau 1.klasē

„1.klasē mums bija jāsagatavo materiāls par tēmu „Par ko es vēlos kļūt”. Tolaik vietējā laikrakstā bija ievietots apraksts par aptieku. Mēs ar mammu to izlasījām, izgriezām no avīzes, un es nodomāju: kāpēc gan nē?! Mācoties tālāk, īpaši par profesijas izvēli nedomāju, un 1.klases sapnis kādu laiku pat bija it kā pagaisis no atmiņas. Pabeidzu Viesītes vidusskolu. Piedalījos Atvērto durvju dienā Rīgas 1. medicīnas skolā. Man tur iepatikās. Iestājos šajā skolā un to absolvēju. Tajā laikā vēl pastāvēja tā dēvētais sadalījums, ka skolu beidzējus varēja nosūtīt strādāt uz noteiktu vietu. Liktenis, nejaušība (ticu, ka pastāv nejaušība) vai varbūt likumsakarība bija sakārtojuši tā, ka tieši Viesītes aptiekā vajadzēja farmaceitu. Tā es arī šeit atnācu un strādāju joprojām. Atminos, ka bērnībā, kad dzīvoju pie vecāsmātes, viņa bieži gāja uz aptieku, un arī man patika iet viņai līdzi. Mājās ar interesi ielūkojos vecmāmiņas zāļu skapītī, ” atceras farmaceite. Inese man ir ne tikai klasesbiedre, bet labu laiku arī solabiedre Viesītes vidusskolā. Neatminos, vai tas bija 1. vai 2.klasē, kad klases audzinātāja mūs aizveda ekskursijā uz aptieku. Līdz šai dienai atceros toreiz aptiekā, man blakus stāvošās, Ineses sacītos vārdus: „Kad izaugšu liela, es šeit strādāšu!” Pēc vairākiem gadiem, ieraugot Inesi kā Viesītes aptiekas darbinieci, šie vārdi man likās pārdomu vērti. Prātā ienāca pasaulē pazīstamā rakstnieka Paula Koeljo teiktais:„Ja cilvēks kaut ko ļoti vēlas, visa pasaule sadodas rokās, lai viņam palīdzētu.” Parasti lielākā klases daļa izvēlējās neparastas profesijas, viņi gribēja kļūt par kosmonautiem, lidotājiem, tankistiem… Neapšaubāmi, to noteica padomju laika politiskā audzināšana.

    Tagad, kad aizbraucu uz savas bērnības „kluso pilsētiņu” (tā Viesīti nosauca rakstniece Anna Brodele, un tāda šī pilsēta ir arī šodien, tikai labiekārtotāka un ejoša laikam līdzi), nereti ieeju pie Inese aprunāties par dzīvi. Viņa savā dziļākajā būtībā ir palikusi tā pati „klusā meitene”, ar kuru reiz sēdēju vienā solā un kuru neinteresē privātās dzīves tenkas, bet gan lietišķa rakstura sarunas. Klusie ūdeņi, kā paruna saka, ir tie dziļākie. Inese pa šiem 29 nostrādātajiem gadiem ir kļuvusi par pieredzes bagātu aptiekas darbinieci.

     „Šajā aptiekā vēl joprojām ir jūtama tās pirmā īpašnieka Osterhofa aura. Zāļu skapīši, kas prasmīgi darināti no ozolkoka aizpagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, vēl pilda savu funkciju. Aptiekas dārzā vairs nezaļo Osterhofa no Vācijas atvestie ārstniecības augi un košuma krūmi, kas tolaik šo vietu padarīja par skaistāko visā pilsētā. Zināmā mērā tas ir lepnums – strādāt vienā no visvecākajām aptiekām (celta 1884.gadā) mūsu reģionā. Lai gan prasības lauku un pilsētu aptiekām ir vienādas, lauku aptiekas atšķiras ar savu klientu loku. Viesīte ir maza pilsēta, kurā vietējie viens otru pazīst. Aptiekāram jāzina, ko kuram ieteikt, kā nākt pretī, ja dotajā brīdī klientam ir finansiālas problēmas. Zinām, kuram var uzticēties, kuram – nē. Lauku aptiekāram ir jāzina viss: jāprot pagatavot mikstūras, ziedes, pilienus un citas zāles, arī apkalpot klientus. Gadās, ka nevar izlasīt ārstu rokrakstu, tad saucu palīgā kolēģes. Ja arī tad neizdodas to izdarīt, tad meklējam daktera tālruņa numuru. Ejam līdz galam, lai rezultātā cilvēks saņemtu vajadzīgās zāles. Ir bijis arī tā, ka kādam aizmirstas zāļu nosaukums.. Lūdzam klientam pastāstīt, kādas tabletes izskatījās, kāds bija iepakojums un pret kādu slimību viņš tās lietoja. Tā kā daudzus vietējos ļaudis un viņu vainas jau mēs zinām no galvas, tad šādus gadījumus izdodas atrisināt diezgan viegli, ” stāsta aptiekāre.

        Inesei ļoti svarīgs ir kolektīvs. „Mēs esam kā viena ģimene. Es pilnīgi varu paļauties uz savu vadītāju Ainu Pečausku un kolēģi Maiju Vinteri. Man aptieka ir kā otrās mājas, kurās es pavadu lielu daļu no savas dzīves laika. Bija gadījums, ka tieši tāda medikamenta, kādu parakstījis ārsts, dotajā brīdī aptiekā nebija. Tā kā es ļoti rūpīgi lasu visu zāļu anotācijas, ieteicu līdzīgas zāles. Par lielu brīnumu, klients sacīja: „Paldies! Man tās palīdzēja daudz labāk!” Biju priecīga, ka varēju cilvēkam palīdzēt. Citā profesijā sevi iedomāties vairs nevaru.

     Mūsu amats prasa nepārtraukti pilnveidoties, apgūt jaunas zināšanas, iepazīt jaunos medikamentus. Regulāri ar kolēģēm apmeklējam aptieku apvienības „Man aptieka” rīkotos kursus farmaceitiem. Mūsu kolektīvs ir nopelnījis Pūcītes nozīmītes un vimpelīšus, kas liecina par labu profesionālu darbu.”

       Brīvajā laikā Inese patīk lasīt. Viņa iegādājas grāmatas, īpaši tuva ir dzeja. Interesē viss, kas saistīts ar medicīnu. Viņai ir profesijai atbilstošs hobijs – vākt ārstniecības augus un izzināt to dziednieciskās īpašības. Lai izkustētos no stāvošā un garīgi intensīvā darba un „izvēdinātu galvu”, Inese dejo līnijdeju kolektīvā.

   Uz jautājumu: ko ieteiktu tiem jauniešiem, kuri grib kļūt par farmaceitiem, Inese atbild: „ Cilvēkam ir jāpiemīt noteiktām īpašībām, bez kurām aptiekā nevar strādāt. Ir ļoti daudz jāmācās, medikamenti arvien nāk klāt. Par katrām zālēm jāprot pastāstīt, ja cilvēks jautā. Jābūt ļoti precīzam un uzmanīgam, gatavojot zāles un tās izsniedzot. Nedrīkst kļūdīties! Jābūt arī komunikablam un pacietīgam, apkalpojot klientus.”

Teksts:Ligita Ābolniece