„Ja mēs nestāstīsim – neviens neticēs”

   I.Knaģis ir piedzīvojis divas izsūtīšanas 1941.g.,un 1949.gadā. Par iemesliem: kāpēc izraidīts no dzimtenes, viņš stāsta: „Krievijai jau 1937.gadā bija tā saucamā latviešu lieta – cilvēkus apcietināja un nošāva tikai tāpēc, ka viņi bija latvieši. No komunistiskās ideoloģijas viedokļa „iemesli” bija katram latvietim. Mans tēvs bija aktīvs sabiedrisks darbinieks. Ilgus gadus laikraksta „Jēkabpils Vēstnesis” redakcijas loceklis un pat atbildīgais redaktors, Sarkanā Krusta biedrības Jēkabpils nodaļas valdes priekšsēdētājs, aktīvi darbojās Izglītības biedrībā, Tuberkulozes apkarošanas biedrībā. Liels „grēks” bija tas, ka tēvam piederēja no viņa tēva mantotā māja. Galvenais „noziegums” – mans tēvs bija viens no Aizsargu organizācijas Jēkabpils nodaļas dibinātājiem. Būtiskākais „iemesls” bija arestēt visus aktīvos cilvēkus, iznīcināt inteliģenci! Nav iespējams uz šiem „iemesliem” skatīties reāli, ja mana „lieta” bija biezāka par tēva, kaut arī man 1941.gadā bija tikai 15 gadi. To esmu aprakstījis grāmatā. Karš un vācu armijas ienākšana glāba vēl desmitiem tūkstošus no izsūtīšanas. Vienā naktī visus represēt nepaguva, bet sarakstu bija daudz.”

    I.Knaģis vairakkārt piedalījies latviešu izsūtījuma vietu apzināšanā un piemiņas zīmju uzstādīšanā. „Pirmais brauciens bija 1988.gadā, kad mēs četri tūristi – kinooperators Ilgvars Leitis, sporta meistars tūrismā Zigurds Šmits, Vides aizsardzības kluba valdes loceklis Ivars Līdaka un es – devāmies uz tām vietām, kur kādreiz biju izsūtījuma laikā. Jau toreiz tās bija reti apdzīvotas, bet tagad – nopostītas. Pirmo bērza krustu uzlikām Plakinā. 1990.gadā Agapitovā – tā saucamajā Nāves salā, kur 1941.,1942.gada  ziemā gāja bojā daudz cilvēku, uzliktais krusts 5 metru augstumā stāv vēl tagad. Daudzi kuģi, braucot garām, signalizē. Gidiem tās ir leģendas, ka toreiz trijās teltīs nometināja 500 – 600 cilvēkus, pa vidu atradās dzelzs mucas krāsns, bērni piesala pie nārām… Man laimējās. Kāds eņģelis bija klāt, un „melnais putns” aizlidoja garām, jo biju aptuveni 15 km tālāk no tās vietas. Mēs bijām kādi 20 latvieši, un to, kas tur notika, dabūjām zināt vēlāk. 1989.gadā bija brauciens uz Intu Komi republikā. Šajā ieslodzījuma vietā bija daudz igauņu. 1956.gadā ieslodzītais koktēlnieks Eduards Sudrabs uztaisīja pieminekli – betona bluķi, uz kura attēlota sieviete tautu tērpā ar uzrakstu Dzimtene. 1995.gadā devāmies uz Kirovas apgabala ziemeļiem – Vjatlagu uzlikt krustu. Tā bija viena no vietām, kur tika izsūtītas latviešu ģimeņu galvas.” Liekot piemiņas zīmes, I.Knaģi līdzīgi kā Melāniju Vanagu, rakstot grāmatas, pārņēma dvēseļu sapulcēšanās sajūta. „Šo Klātbūtnes sajūtu esmu piedzīvojis uzstādot krustus piemiņas vietās. Vjatlagā, kur guļ mans tēvs un vēl trīs tūkstoši latviešu, kad uzlikām krustu, to iebetonējām, iegravējām uzrakstus un gada skaitļus latviešu, krievu un angļu valodā, bija bailes, ka betona plāksne var neizturēt.. .Naktī, stāvot pie lielā krusta, bija tāda sajūta, ka viņi visi ir te!”

   I.Knaģis sevi neuzskata par rakstnieku, bet raksta, lai cilvēki zinātu, kā tolaik bija. Viņš uzskata, ka ir jābūt grāmatām un filmām. Jābūt kaut vienai filmai, kur parādītu visu, kas ar mums notika. „Ja mēs nestāstīsim, neviens neticēs, ka tas ir noticis 20.gs., jo pat viduslaikos nebija tik lielu upuru.” Viņaprāt, cilvēks bez grāmatu lasīšanas arī tehnoloģiju laikmetā nevar būt inteliģents, kulturāls un izglītots. Kulturālam cilvēkam jāzina arī Bībeles pamati, grieķu un romiešu mitoloģija. I.Knaģis uzskata, ka „visu briesmu darbu un komunistiskās ideoloģijas pamatā ir divas lietas − ienaids un skaudība. Vienmēr būs vienam vairāk, un otram mazāk. Citādi apstāsies progress. Cilvēkam jācenšas, lai arī viņam būtu vairāk, nevis jāatņem otram. Cik ilgi mēs tai „bedrē” esam bijuši, tik ilgi vajadzīgs, lai tiktu ārā. Materiālais stāvoklis var mainīties, bet morāle ir sagrauta, cilvēki nav mainījušies no iekšienes. Mēs bijām ideālisti, domādami, ka uzreiz pēc Atmodas viss būs labi. Kur tauta lai ņem labās un gudrās galvas, ja tās norautas izsūtījumā? Paaudzēm ir jānomainās.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: multinews.lv