Vai var būt labi un slikti vienlaikus?

Pēdējais gads mums visiem ir bijis izaicinājumu pilns. Esam jau pieraduši pie nepārtrauktas piemērošanās jauniem apstākļiem un nemitīgām pārmaiņām sabiedriski ekonomiskās dzīves organizācijā. Apskatot virsrakstus masu medijos, varētu šķist, ka tā rezultātā sabiedrības finanšu veselība ir slikta. Tomēr vai tā tiešām ir?

Cilvēkam, kas ikdienā medijus patērē mazāk intensīvi, iespējams garām paslīdējuši arī citi – mazāki virsraksti. Tajos nereti iespējams identificēt citu tonalitāti, kur eksperti apgalvo, ka “ekonomiskā situācija valstī ir pat labāka, nekā prognozēts”ⁱ, valsts atbalsta dāsnuma dēļ pat nav izdevīgi vērt vaļā kroguⁱⁱ, bet kuluāros var dzirdēt, ka atsevišķas finanšu iestādes netiek galā ar augsto pieprasījumu pēc hipotekārajiem kredītiem īpašuma iegādei Pierīgā.

Piekritīsiet, ka augstāk minētās tēzes faktiski ir savstarpēji izslēdzošas, tomēr vienlaikus arī ļoti daudz ko izskaidrojošas. Neesmu prognozēšanas un minējumu cienītājs, jo tā ir pagalam nepateicīga nodarbe. Tomēr atļaušos paust diezgan drosmīgu tēzi: aptuveni 80% strādājošo finanšu situācija pēdējā gada laikā nav pasliktinājusies vai pat ir uzlabojusies bet atlikušajiem aptuveni 20% tā ir ievērojami pasliktinājusies – it īpaši tiem cilvēkiem, kuri tādu vai citādu iemeslu vai apstākļu spiesti līdz šim nav maksājuši nodokļus.

Minētie 80% šobrīd vai nu turpina strādāt attālināti, vai strādā uzņēmumos, kas ir pielāgojuši savus darbības procesus jaunajiem apstākļiem. Tiem, kas strādā attālināti, būtiski ir kritusies virkne ikdienas izdevumu – degviela, stāvvieta, sporta klubu apmeklējumi, kafejnīcas, ceļojumi, izklaides. Tādēļ visdrīzāk, ka pieprasījuma pieaugums pēc lielāka mājokļa pieaug tieši uz attālinātā darba veicēju grupas rēķina, jo nereti tiek apgalvots, ka, strādājot mājās, cilvēki atskārš, ka esošajā miteklī trūkst vienas – darba – istabas.

Šo apgalvojumu apstiprina arī statistikas dati. Proti, socioloģiskās aptaujas liecina, ka 14% sabiedrībasⁱⁱⁱ Covid-19 izraisītās pandēmijas laikā ir izdevies izveidot papildu uzkrājumus, savukārt aptuveni 70% uzkrājumu “stāvoklis” palicis nemainīgs.

Tomēr viss, protams, nav tik rožaini, jo 20% strādājošo ir liels skaits mūsu līdzcilvēku, kuri jau ir saskārušies vai arī tuvākajā laikā saskaries ar savu ienākumu/iekrājumu un izdevumu sabalansēšanas izaicinājumu. Lai arī bezdarba rādītājs šobrīd ir 8.2%^iv, kas no ekonomikas skatupunkta vēl nav “neveselīga bezdarba līmeņa” kategorijā, tomēr ir lielas bažas par situāciju, kad ārkārtas situācija beigsies un vairs netiks izmaksāti dīkstāves pabalsti, apgrozāmo līdzekļu kompensācijas utt.

Kādēļ? Vienkārši – ekonomiskā situācija pasliktinās strauji, bet atkopšanās prasa daudz ilgāku laiku. It īpaši nozarēs, kuras pandēmija skārusi vistiešāk – viesmīlību, sabiedrisko ēdināšanu, starptautisko tūrismu, pakalpojumus. Līdz ar to itin droši varam prognozēt, ka bezdarba līmenis pieaugs, jo virkne uzņēmumu savas pirmskrīzes jaudas atjaunot uzreiz nevarēs.

Un tas būs brīdis, kas patiesībā būs izšķirošais. Proti, kā tautsaimniecības struktūra spēs pielāgoties jaunajai realitāte (lasi: pabalstu beigām). Vai citas nozares tiešām spēs akumulēt tik lielu potenciālā darbaspēka masu, kur absolūti lielākā daļa nav kvalificēta strādāt nozarēs, kur visintensīvāk tiek meklētas papildu darba rokas, piemēram, IT? Šajā kontekstā neviļus nāk prātā pagājušajā pavasarī izskanējušās iniciatīvas par masveidīgu pārkvalificēšanās programmu ieviešanu un īstenošanu. Šķiet, ka entuziasms šajā jomā ir mazinājies.

Šobrīd daļa ekonomikas, patēriņa un lielas daļas sabiedrības pirktspēja turas uz dīkstāves pabalstiem un bērnu naudām. Nebūt neapgalvoju, ka tas ir nepareizi, drīzāk pat tieši pretēji. Bažas ir par situāciju, kad spēja un pamatojums finansēt pašu noteikto bezdarbību beigsies un kad vairs nevarēsim runāt par 80%, kuriem iet labi, un 20%, kuriem iet slikti.

Domāju, ka mūsu sabiedrība jūt vēsmas, kas vēsta par iespējamu situācijas pasliktināšanos, jo pēdējos 20-30 gados esam gājuši cauri daudziem satricinājumiem. Ne velti gandrīz 50%^v mājsaimniecību cenšas samazināt izdevumus – pat tās, kurās ieņēmumu līmenis nav krities.

Līdz ar to atbilde uz jautājumu “Vai var būt labi un slikti vienlaikus?” ir apstiprinoša. Bet daudz būtiskāks ir jautājums – “Kas notiks brīdī, kad iziesim no “draugi, nav labi” fāzes?”.