Gobzema vadītā biedrība “Esi atbildīgs” izbeidz darbību

Neliels rezumējums. Pat ne pusceļā. Pašā ceļa sākumā.

Aldis Alliks

[1] Kārtējo reizi mēs pārliecinājāmies, ka jārunā skaļi, lai citi ieklausītos. Mēs publiski un skaļi pateicām, ka ir pieņemts lēmums – pārtraukt kustības un sociālā portāla “Facebook” lapas “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” un biedrības “Esi atbildīgs!” darbību, vienlaikus turpinot tikai cietušo juridisku pārstāvību.

[2] Ir pagājis neliels un reizē liels un ļoti darbietilpīgs laika sprīdis, kopš nu jau pagājušā gada 27.novembrī divi kolēģi, divi Aldi sākām un joprojām turpinām aktīvi darboties ne tikai atsevišķi, bet daudzos jautājumos arī kopīgiem spēkiem.

[3] Gan līdz tam, gan arī pēc tam bija skaidrs, ka notikusī traģēdija nav tikai kriminālsodāmas rīcības sekas un civiltiesiskas atbildības pamats. Tās ir valstiska mēroga “sistēmas kļūdas” sekas. Un te nav domāts sabiedrībā ierastais dalījums “Mēs – šeit, valsts – tur”. Nē, te domāts, ka valsts sākas manī un Tevī. Valsts esmu es. Valsts ir mans spoguļattēls. Kā es reiz jau teicu: nevainīgi cilvēki gāja bojā mūsu visu grēku dēļ. Proti, jau ilgstoši nosacīti sliktie cilvēki dara sliktas lietas, bet nosacīti labie cilvēki to noskatās, bet neko nedara.

[4] Kustībai “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” bija liels, neparasts mērķis. Mudināt sabiedrību būt aktīviem, būt savu un savas valsts likteņa lēmējiem un noteicējiem. Ne tikai skatīties, bet arī ieraudzīt. Ne tikai klausīties, bet arī sadzirdēt. Domāt, vērtēt, analizēt. Sākt ar sevi – izvērtēt, ko pats esi darījis un ko vari izdarīt, lai valsts būtu citāda – labāka.

[5] Tālāk jau sekoja domubiedru grupas izveide portālā “Facebook”. Sākās ar informēšanu par cietušo vārdā un labā veiktām juridiskām darbībām. Drīz vien un ar katru dienu arvien vairāk un vairāk gan paši atradām, gan arī citi mūsu rīcībā nodeva informāciju par tādu personu, kuras tieši un netieši saistītas ar Zolitūdes traģēdiju, vārdiem, darbiem un atšķirībām starp vārdiem un darbiem. Kaut ko publiskojām, kaut ko atstājām vēlākam laikam.

[6] Katram atbalstītājam un katram kritizētājam teicām: “Nāc, dari kopā ar mums! Nāc, dari labāk par mums!” Vai nāca? Virtuāli, elektroniski – varbūt, jā. Fiziski? Sāksim ar Tevi – Tu atnāci?

[7] Kā teicām pirmajā preses konferencē, šajā lietā nedrīkst aprobežoties tikai un vienīgi ar dokumentu rakstīšanu un iesniegšanu un dalību tiesas sēdēs. Sabiedrībai ir jāpievērš nepārtraukta, neatslābstoša uzmanība visam, kas notiek ar, par un ap tiesvedību un arī ārpus tās. Jo īpaši ņemot vērā to, ka pie atbildības saucamo personu maki ir biezi un kabatas ir dziļas. To, ka juridiski un citādi esam uz pareizā ceļa, apliecina vismaz triju tiesību zinātņu doktoru piesaistīšana darboties pret mūsu pārstāvētajiem Zolitūdes traģēdijā cietušajiem. Zinām arī daudz ko vairāk, nekā pašlaik atklāsim.

[8] Par to darbošanos ne tikai profesionālās robežās, bet arī ārpus tām, citādi. Nudien, sajūta ir tāda, ka, tiklīdz pamanāmi un saklausāmi sāksi kaut ko nepieciešamu darīt, pārējie lielākoties, tēlaini izsakoties, ieslēgs televizoru un sāks skatīties. Viņi skatās, redzēto apspriež ar kādu, atkal paskatās. Aiziet uz virtuvi, atnāk atpakaļ un atkal paskatās. Kā jau TV skatītājam pieklājas, viņiem par visu ir viss skaidrs. Ir skaidrs, kā vajadzēja un kā nevajadzēja. Skatītāji aiziet uz tualeti, aiziet uz darbu, aiziet gulēt. Un tad atkal atnāk, pienāk pie televizora un apskatās, kas tad tur jauns, kā tad “šiem tur iet”, ko tad jaunu pa šo laiku ir sastrādājuši. Realitātes šovs.

[9] Cerējām, ka radīsies piemēri, un šie piemēri iedvesmos arī citus. Cerējām, ka daudzi cilvēki izlīdīs no virtuālās realitātes, nevis tikai spiedīs “like” un “share”. Nevis tikai klikšķinās datorpeli… Nevis turpinās uzturēt sevī tādu kā pilsoniskā pienākuma pildīšanas un iesaistīšanās ilūziju… Nevis turpinās aktīvu darbību aizstāt ar jau par ierastu kļuvušo tās elektronisko surogātu… Laiku pa laikam atkal un atkal mums ienāca prātā: “Parex”, “Liepājas Metalurgs”, “Krājbanka”… Talsu traģēdija, Zolitūdes traģēdija… Simtiem un tūkstošiem citu ģimeņu un personisku traģēdiju… Par dažām rakstījām, par visu – vieni paši nepaspējam, vieni nespējam. Kas būtu nepieciešams, lai cilvēki reāli pieceltos kājās? Vai pagaidīsim līdz nākamajai traģēdijai un nākamajiem upuriem un tad jau gan, tad nu vienreiz būs gana?!

[10] Daudzi cilvēki mums rakstījuši, ka mēs esot viņus iedvesmojuši, ka, pateicoties mums, viņi esot sākuši citādāk dzīvot un domāt. Viņiem sakām: nekur jau mēs nepazūdam, nekur prom nedodamies. Pasaule ir maza, informatīvā telpa labi organizēta – gribēsiet spert vēl kādu soli ārpus virtuālās realitātes, ceļā uz savu personisko izaugsmi un aktīvu līdzdalību pilsoniskas sabiedrības veidošanā, noteikti atradīsiet mūs. Nevariet paši izdomāt, ko un kā darīt? Vēlaties, lai katram iedodam konkrētus uzdevumus, nosakām termiņus, kontrolējam izpildi – lūdzu, nāciet, esam jūsu rīcībā! Visiem, kuri pēc ziņas par kustības un biedrības darbības pārtraukšanu jau paspējuši pažēloties, pačinksēt (citēju: “Gribējās sekot, atbalstīt, rīkoties. Ko nu…??”; vēl viens citāts: “Cerība nomira”), sakām: zvaniet un rakstiet jau šodien! Kāpēc nepiezvanījāt jau vakar?! Ir jau arī cerīgi komentāri, citēšu vienu (bez ironijas!): “Es uz ielas izsmēķi zemē vairs nemetu, bet nesu rokā līdz miskastei”.

[11] Jāatzīst, ka informatīvajām lapām bijis arī tāds negatīvs efekts, ka nespējām īsti izmērīt ne tikai sabiedrības, bet arī “sabiedrības sargsuņu” patieso interesi par to, kas notiek cietušo aizstāvības “frontē”. Žurnālistiem, ja arī bija interese, bija tik ērti, parocīgi – nevis jāzvana, jānāk ciemos, jāinteresējas, bet varēja apsēsties pie datora, kaut ko palasīt, pagrābt, nopublicēt un – darīts!

[12] Informatīvās lapas tomēr saglabāsim. Jo mūsu pārstāvētie traģēdijā cietušie nav līdzvērtīgi cīnītāji nav un nevar būt līdzvērtīgi tiesas un ārpustiesas “sacīkstē” ar miljonāriem. Cīņā pret biezajiem makiem un dziļajām kabatām nevar pretī likt neko finansiāli līdzvērtīgu.

[13] Pirmajā preses konferencē es teicu, ka bezatbildības, bezprincipu sabiedrībā ir tikai trīs lietas, kuras var likt aizdomāties “lielajiem puisīšiem”, naudas un visa par naudu nopērkamā izlutinātajiem – sitieni pa seju, sitieni pa kabatu un brīvības ierobežošana. Demokrātiskā, tiesiskā valstī pirmais atkrīt. Savu klientu vārdā un interesēs mēs sitīsim pa kabatām un darīsim visu, lai panāktu brīvības ierobežošanu. Mēs mainām taktiku, ne jau mērķi. Esam elastīgi līdzekļu izvēlē, bet nenododam savas vērtības un principus. Pārgrupējam spēkus.

[14] Un tad vēl kolēģa Alda Gobzema “lielais grēks”, par kuru TV skatītāji un datorpeles klikšķinātāji ar apskaužamu centību un regularitāti grozīja savas galvas. Vairākus mēnešus pirms Zolitūdes traģēdijas Aldis Gobzems, lūk, publiski bija paziņojis, ka ies politikā. Un ko viņš tagad dara?! Turpina sniegt juridisku palīdzību esošiem un jauniem klientiem!! Vai tad advokāts, kurš paziņojis, ka ies politikā, vispār vairs drīkst uzņemties jebkādu lietu vešanu?! Viņš taču no tā brīža vairs neko nedarīs klientu labā, tikai izmantos savus klientus un viņu lietas kā tramplīnu, lai pēc iespējas augstāk un tālāk ielēktu politikā! Un ielēkt politikā – visi taču zina, ka tas nozīmē: aizlēkt labi tālu prom no mums, no sabiedrības!

[15] “Ies politikā” – tas, izrādās, ir visai baiss, atbaidošs zīmogs. Protams, tā tiešām ir, ka daudzus, daudzus gadus mums ir neatlaidīgi, pārliecinoši, ar neskaitāmiem pierādījumiem apliecināts, ka politikā profesionāliem, centīgiem, izdarīgiem cilvēkiem nav vietas. “Ies politikā” un “tuvojas vēlēšanas” – tas lielā sabiedrības daļā ir vienīgais loģiskais izskaidrojums, kamdēļ kāds kaut ko aktīvi un skaļi dara. Tas nekas, ka darba laikā un ārpus tā, arī dienās, kuri citi sauc par “brīvdienām” un “svētku dienām”. Turklāt – bez atlīdzības. Sabiedrība reducējusi notiekošo līdz sava vairākuma izpratnei par “lietu kārtību”, pielikusi savu mērauklu, nomērījusi un – secinājumi gatavi. “Viss skaidrs!”. “Tad tāpēc viņš tā ņemas!”. “Tāds pats vien ir, kā visi citi, tāds pats, kā viņi!”.

[16] Tikai, lūdzu, nepārprotiet! Mēs zinām, ka neesam vienīgie cietušo pārstāvji. Mēs zinām, ka arī daudzi citi kolēģi palīdz Zolitūdes traģēdijā cietušajiem, dara savu darbu, dara profesionāli un ne tik “skaļi”. Mēs zinām, ka daudzi, kuri nav juristi, tāpat no sirds un ar pārliecību palīdz cietušajiem. Mēs esam pārliecināti, ka ir gan juristi, gan arī tādi, kas nav juristi, kuri dara, palīdz, bet par kuriem mēs, pārējie nezinām, jo par viņiem portālos, presē, TV un radio nerunā, jo nezina viņus. Nosaukt dažus mums zināmus vārdus un uzvārdus – tas būs netaisnīgi pret tiem, kurus nebūsim nosaukuši, un pret tiem, kuru vārdus un uzvārdus nezinām. Vienkārši kārtējo reizi sakām “paldies!” visiem mums zināmajiem un nezināmajiem darītājiem, atbalstītājiem, palīdzētājiem.

[17] Ar kustības un tālāk jau ar biedrības palīdzību tomēr daudz kas ir mainījies un daudz kas ir arī paveikts. Līdz ar to būtu grēks neko tālāk nedarīt, visam pārvilkt svītru. Biedrību juridiski nelikvidēsim. Reģistrēsim tos, kuri pieteikušies kā biedri. Biedri ievēlēs valdi. Mēs padomu neliegsim ne valdei, ne biedriem, ne arī citiem atbalstītājiem. Tie, kuri negrib, lai kustības un sociālā portāla “Facebook” lapas “Neesi vienaldzīgs, esi atbildīgs” un biedrības “Esi atbildīgs!” darbība pārtrūkst vai vājinās – atradīsiet veidu, kā turpināt mūsu iesākto. Tas ir tik vienkārši – kā teica Kronvaldu Atis, “mosties, celies, strādā”! Nāciet, pārņemiet no mums biedrības lietas, pārņemiet “Facebook” lapu un pārējo, ar juridiskajiem jautājumiem tieši nesaistīto!

[18] Mēs, divi Aldi, paši tātad turpmāk aktīvi pievēršamies tikai un vienīgi juridiskajiem jautājumiem. “Juridiskās lietas” turpināsim darīt un darīsim pēc labākās sirdsapziņas.