Grāmata, kas atklāj ezoteriskās un okultās prakses bīstamību

Kas ir ķermenis, dvēsele, gars? Kas ir nāve un kas notiek ar cilvēku pēc nāves? Augšāmcelšanās un reinkarnācija, psihoanalīze un reliģija, lūgšana un austrumu meditācijas prakses, garu pasaule un ezoteriskais okultisms – tie ir jautājumi, uz kuriem tēvs Žozefs Verlends atbild, pamatojoties uz savu personisko pieredzi un zināšanām par hinduisma un budisma reliģiskajām tradīcijām un atklājot ezoteriskās un okultās prakses bīstamību cilvēka patiesības meklējumos.

Pagājušā gadsimta 70. gados jaunais zinātnieks Žaks Verlends savu garīgo ceļu aizsāka ar iniciāciju transcendentālajā meditācijā, tad viņš devās uz Himalajiem, kur četrus gadus padziļināti nodarbojās ar jogu. Tieši Himalajos Verlends saprata, ka viņu aicina Kristus. Pēc atgriešanās Eiropā viņš nonāca kāda ezoteriska strāvojuma ietekmē. Tikai pēc gada, kura laikā Verlends praktizēja enerģētiskās terapijas, viņš saprata, ka tās nav savienojamas ar ticību Kristum. 1983. gadā Verlends kļuva par priesteri un mūku Svētā Jāzepa ģimenes mūku brālībā Francijā (tad arī pieņēma vārdu Žozefs Marija). Pildot pasniedzēja pienākumus Lionas Katoļu universitātes Filozofijas fakultātē, Arsas Garīgajā seminārā un Francijas Starpklosteru studiju centrā, viņš vienlaikus nodevās jauno reliģisko strāvojumu kritiskiem pētījumiem.

Grāmatas „100 jautājumu par jaunajām reliģiskajām kustībām” pamatā ir Žozefa Verlenda radio tiešraides sarunas ar klausītājiem pēc Parīzes Dievmātes katedrālē nolasītajām lekcijām par kristietību un jaunajām reliģiskajām kustībām. Tāpēc darbā saglabāts dzīvas sarunas jautājumu un atbilžu formāts, kas to dara pieejamu un viegli uztveramu ikvienam lasītājam.

Verlenda grāmatas izdevumu latviešu valodā sagatavoja Rīgas Augstākais reliģijas zinātņu institūts. Darbu no franču valodas tulkoja Inese Gagaine. Grāmatu varēs iegādāties kristīgos grāmatu galdos, kā arī Valters un Rapa un Jāņa Rozes grāmatnīcās.

Fragmenti no grāmatas „100 jautājumu par jaunajām reliģiskajām kustībām”

„Vai psihoanalīze nav kāda jauna reliģiozitātes forma?

Psihoanalīze kā tāda ir terapeitiska metode, kuras mērķis ir risināt psiholoģiskas problēmas, kas mums ikdienā traucē dzīvot. Tomēr jāuzmanās no iespējamās novirzīšanās, kuras rezultātā šī metode tiek absolutizēta un pretendē uz galīgo patiesību par cilvēku. Varbūt, ka tieši tāda bija Zigmunda Freida iecere. Lai nu kā, bet psihoanalīzes pamatlicēju līdz ar Kārli Marksu un Frīdrihu Nīči uzskata par trim lielajiem „aizdomu meistariem”, kuri dziļi ietekmējuši ideju attīstību XX gadsimtā.

Jāatzīst, ka Freida veiktajai reliģiozās uzvedības noviržu psihoanalīzei, kurā viņš diagnosticē uzmācību neirozes iedīgļus, piemīt zināma vērtība. Tomēr caurmērā šī psihoanalīze reducē kristietību līdz tipiskai patoloģijai. Tāpēc jāsaprot, ka psiholoģijas un psihoterapijas kompetence beidzas tur, kur sākas garīgā joma vārda īstajā nozīmē. Psihiatrs dod pacientam iespēju interpretēt garīgās pieredzes psiholoģiskās sekas viņa personiskās psihiskās attīstības un iespējamo psihisko traumu kontekstā.

Palīdzot izšķirt elku un dievišķotu super ego, psihoterapija principā var radīt labāku iespēju saiknei ar Atklāsmes Dievu. Taču šis pēdējais posms vairs nepieder pie psiholoģijas jomas. Tādējādi, lai pareizi atšķirtu un strukturētu dažādās jomas, cilvēkam speciālista vadībā ir svarīgi strādāt ar sevi divos līmeņos – psiholoģiskajā un garīgajā.

Ja psihoanalīze reliģijas fenomenu pielīdzina psihiskajam, tad neapšaubāmi pastāv risks, ka pacientam tā sāks aizstāt iekšējo garīgo ceļu, kas šajā gadījumā jau būs aizdomu apzīmogots. Līdz ar to pastāv reālas briesmas, ka psihoanalītiķis kļūs par psihoanalītiskā rituāla „priesteri” un šis rituāls iegūs „psihiskās reliģiozitātes” aprises.

Freidismam vislielākā ietekme ir Francijā. Anglosakšu zemēs vienlīdz labi pazīst arī Junga psiholoģiju, kas garīgumu un reliģiozitāti neuzskata par neirozēm. Mūsdienās daudzi jauni psiholoģiski strāvojumi garīgumam piešķir īpašu vietu, tomēr Baznīca par tiem nereti runā kā par bīstamiem Jaunās ēras (New Age) rēgiem. Vai gan Baznīca nav iestrēgusi starp šiem psiholoģijas veidiem: vienu, ko tā atmet – un ir saprotams, kāpēc, – otru, ko tā ignorē, un vēl citiem, kurus tā tur visļaunākajās aizdomās?

Nedomāju, ka Baznīca nerēķinās ar psiholoģijas strāvojumiem vai tos atmet, drīzāk tā cenšas tos iepazīt pēc būtības.

Kristiešu vidū ir lieliski psihoterapeiti, tai skaitā arī priesteri, piemēram, tēvs Denī Vass (Denis Vasse) Lionā vai tēvs Tonī Anatrels (Tony Anatrella) Parīzē. Abi minētie priesteri vienlaikus ir arī psihiatri un veic zinātniskus pētījumus.

Savukārt Junga gadījumā situācija nav tik vienkārša. Lai gan viņa uzskati nav tik vienkāršoti un reducējoši kā Freidam, tomēr tie var izrādīties bīstamāki, jo to šķietamā atvērtība uz garīgo tikpat kā nav savienojama ar kristīgo skatījumu uz cilvēka attiecībām ar Dievu.

Īpaši viņa teorija par kolektīvo zemapziņu ērti iekļaujas naturālistiski mistiskajās kustībās. Pats Jungs liek manīt, ka viņa izdaudzināto „kolektīvo zemapziņu” iespējams pielīdzināt Dievam vai drīzāk bezpersoniskam dievišķajam, no kura it kā cēlusies mūsu katra individuālā dvēsele. Vairums transpersonālo psiholoģiju, pēc kurām mūsdienās tik ļoti tiecas New Age piekritēji, balstās uz interpretācijām, kas attīstās un vēršas plašumā uz Junga liktajiem pamatiem.

Diemžēl Junga aizsāktais virziens saplūdina psihisko un garīgo līmeni par sliktu šim pēdējam, jo tā specifiskais raksturs tiek vienkārši noliegts.”

35.-38.lpp.

 „Jūs pielīdzinājāt pareģojošo astroloģiju zīlēšanas, tas ir, gaišredzības, un līdz ar to okulto spēju formai.

Krietns skaits tā saucamo gaišreģu izmanto savu klientu lētticību. Lielākajā daļā gadījumu pietiek ar mazumiņu veselā saprāta. Prasmīgi uzdodot dažus jautājumus, cilvēks, kuram ir kaut nelielas zināšanas psiholoģijā, var viegli secināt, par ko ir noraizējusies vai no kā baidās persona, kura pie viņa atnākusi pēc padoma. Bet tam nav nekā kopīga ar zīlēšanu.

Okulto zīlēšanu veic mediji, kuri nonākuši transa stāvoklī, lai spētu izlasīt to, ko sauc par cilvēka „astrālo nospiedumu”. Tā ir sava veida dzīvā atmiņa par dzīves svarīgākajiem notikumiem, kura saglabājas astrālajā ķermenī un nes sevī visas spēcīgās emocijas, kas izjustas minēto notikumu laikā. Medijs uz šo „astrālo klišeju” koncentrējas, izmantojot kādu palīglīdzekli: taro kārtis, kafijas biezumus, kristāla lodi, astroloģisko karti, delnas līnijas… Ļoti daudz ir lietu, kas var noderēt par palīglīdzekļiem medija intuīcijai, kura „iemiesojas” svārsta kustībā, attēla veidā projicējas kristāla lodē vai arī interpretē zvaigžņu stāvokļa, taro kāršu vai kafijas biezumu izveidotās figūras.

Klienta nemiers par nākotni izriet no pagātnes notikumiem viņa dzīvē, kā arī no pašreizējiem apstākļiem, tāpēc ir iespējams iepriekš paredzēt, kādā veidā šis cilvēks, visticamāk, reaģēs uz jau nojaušamiem notikumiem. Turklāt gaišreģa formulētais paredzējums darbosies kā pavēle, kas cilvēkam liks neapzināti rīkoties tieši tādā virzienā, kāds pareģots. Tātad cilvēks pats neapzināti piekrīt pareģojumam un to arī īsteno, nevis pareģojums īstenojas nepielūdzamā likteņa gaitas rezultātā.”

116.-117.lpp.

 „Ko jūs domājat par reiki: vai tas ir magnētisma paveids?

Reiki tiek piedāvāts kā dabiskas dziedināšanas metode, izmantojot „universālo vitālo enerģiju”. Tā izcelsme saistīta ar Mikao Usui (Mikao Usui), kurš sākotnēji bija kristīgs japāņu mūks. Viņu ieinteresēja brīnumainas dziedināšanas gadījumi. Tos pētot, Dr. Mikao Usui iedziļinājās arī hinduismā

un budismā. Tad viņš it kā esot atklājis formulas, simbolus un metodes, ko dziedināšanā lietojis pats Buda. Pēc divdesmit vienu dienu ilga gavēņa, atkārtojot sūtras un mantras svētajā Kuramas kalnā, viņš esot saņēmis atklāsmi, kas viņu piepildījusi ar enerģiju. Tā radās reiki, un no tā laika bijušais mūks pilnībā nodevās dziedināšanai un savas terapijas mācīšanai.

Metodes būtība ir piesaukt universālo enerģiju, velkot pār cilvēku arhetipisku simbolu zīmes. Terapeits vizualizē enerģiju, kas viņā ienāk pa tā dēvēto vainaga čakru (galvaskausa virsējā punktā), to piepilda un izplūst pa delnu, lai ieplūstu pacientā.

Tātad tas tiešām ir magnētisma paveids, kas papildināts ar ļoti augsta līmeņa okultajām zināšanām no hinduisma un budisma. Mani brīdināja un par reiki vairāk painteresēties mudināja daudzās to cilvēku liecības, kuri, zināmu laiku ārstējoties ar reiki, vispirms piedzīvoja nenoliedzamu stāvokļa uzlabošanos, bet kuriem vēlāk parādījās simptomi, kas parasti rodas okulto prakšu un pat spiritisma kontekstā.

Psihosomatiskajam līdzsvaram nodarītie postījumi diemžēl ir ievērojami, bet, kā šķiet, ar šo faktu nepietiek, lai apturētu aizvien pieaugošo aizraušanos ar reiki metodi, – iespējams, tāpēc, ka to var apgūt diezgan viegli un rezultātus var panākt uzreiz: kļūt par dziednieku trijās nodarbībās – ak, tas taču ir tik lieliski!”

132.-133.lpp.