Vilto ne tikai apģērbu un tehniku jeb Lielākie viltojumu skandāli vēsturē

Viltota apģērba, apavu, kosmētikas, rotaļlietu un citu preču iegāde ne tikai nodara miljardiem lielus zaudējumus oriģinālo preču ražotājiem, veicina nelegālo nodarbinātību trešajās valstīs, bet arī kaitē apkārtējai videi un daudzos gadījumos arī pašu pircēju veselībai. Vilto ne tikai ekskluzīvu zīmolu apģērbus, apavus un aksesuārus vai tehniku, bet arī citas lietas. Gatavojoties šā gada pretviltojumu kampaņas atklāšanai 12. jūnijā, Patentu valde piedāvā ieskatu par zināmākajiem viltojumu skandāliem vēsturē.

2023. gadā Valsts ieņēmuma dienesta muitas pārvalde 230 gadījumos kravās un sūtījumos atklāja viltotas preces, tostarp 220 viltotas preces atklātas pasta un kurjerpasta sūtījumos. Populārākās atrasto viltoto preču kategorijas bija rotaļlietas, parfimērija, apģērbi un uzlīmes. Tāpat konstatēti viltoti apavi, somas, rotaslietas un medikamenti. Visbiežāk starp viltotajiem apģērbiem un apaviem bija ekskluzīvu zīmolu preces.

Eiropas Savienības Intelektuālā īpašuma biroja (EUIPO) dati liecina, ka no viltoto preču ražotājiem visvairāk cieš Eiropas apģērbu industrija, kas zaudē gandrīz 12 miljardus eiro gadā jeb 5,2% no pārdošanas apjoma. Pamatojoties uz 2018.–2021. gada datiem, EUIPO konstatējis, ka legālu apģērbu, apavu, kosmētikas un rotaļlietu ražotāji ik gadu cietuši vairāk nekā 16 miljardus eiro lielus zaudējumus.

Lai pievērstu uzmanību viltojumu apkarošanai un ar tiem saistītajiem jautājumiem, kopš 1999. gada jūnijā tiek atzīmēta Pasaules pretviltojumu diena.

Atzīmējot Pasaules pretviltojumu dienu, Patentu valde vides izglītības konceptvietā “Šūna” trešdien, 12. jūnijā, pulksten 10.30 atklās kampaņu “Viltojums – lielisks komplekts?”, šogad īpaši aktualizējot, kas ir tas it kā neredzamais, ko saņemam kopā ar viltojumu.

“Droši vien gribētos domāt, ka tā ir tikai viena rokassomiņa, smaržas vai kāds cits populāra zīmola viltojums un ka nekas no tā nebūs. Taču realitātē katram viltojumam ir “tumšā puse” – bezatbildība pret vidi, nelegāla bērnu nodarbinātība, necilvēcīgi darba apstākļi, nemaz nerunājot par to, ka viltotāju ražotāji iegūtos līdzekļus novirza citu noziedzīgu darbību finansēšanai. Šie ir aspekti, kurus mēs šogad īpaši gribētu izcelt,” norāda Patentu valdes direktors Agris Batalauskis.

Turīnas līķauta noslēpums nedod mieru zinātniekiem 

Neraugoties uz zinātnes un tehnoloģiju attīstību, Turīnas līķauts vēl aizvien ir viens no visvairāk pētītajiem strīda objektiem cilvēces vēsturē. Tas joprojām piesaista zinātnieku, teologu un sabiedrības uzmanību.

Slavenais līķauts apskatāms Svētā Jāņa Kristītāja baznīcā Turīnā. Līķauts ir 4,4 metrus gara un 1,2 metrus plata lina drāna, uz kuras var saskatīt ievainota vīrieša attēlu. Lai gan Turīnas līķauts ir pasaulē slavenākais, tas tomēr nav vienīgais audums, kas gadsimtu gaitā pasludināts par “īsto” Jēzus Kristus līķautu. 

20. gadsimtā Turīnas līķautu pētījušas dažādas zinātnieku grupas. 1978. gadā pētnieki no ASV veica pārbaudi, tomēr neatrada ticamus pierādījumus tam, kā attēls radies uz audekla. Pēc desmit gadiem, 1988. gadā, tika veikts tests ar radiooglekļa metodi. Tas ļāva pētniekiem secināt, ka līķauts tapis viduslaikos, proti, laikā starp 1260. un 1390. gadu. Bet, kā vēsta Bībele, Kristus miris ap 33. gadu mūsu ērā.

Tēja – visvairāk viltotā 18. gadsimta prece

18. gadsimtā tēja bija vērtīga prece un vienlaikus arī tā laika visvairāk viltotā prece. Viens no slavenākajiem viltotās tējas gadījumiem fiksēts Bostonā 1773. gadā. Koloniālajā periodā britu “Austrumindijas kompānijai” bija tējas eksporta no Ķīnas uz Ameriku monopols. Taču viltotāji nopirka lētāku holandiešu tēju un pārdeva to, uzdodot par britu tēju, tādējādi apkrāpjot gan bagātos, gan nabagos. Lai to izbeigtu, Lielbritānijas valdība samazināja nodokli tējai, padarot šo produktu pieejamāku. Taču ar to nepietika, lai viltotājus apturētu un mazinātu aizokeāna koloniju neapmierinātību.

Protestējot pret britu monopolu un tējas nodokli, kolonistu grupa Samjuela Adamsa vadībā sarīkoja to, kas pasaules vēsturē iegājis ar nosaukumu – Bostonas tējas dzeršana. Toreiz Bostonas ostā bija izmestas 342 ar tēju pilnas lādes. Tā viņi protestēja pret monopolu un Lielbritānijas valdības ieviesto nodokli.

Varētu šķist, ka tējas viltošana palikusi vēstures grāmatās, taču vēl 2012. gadā kādā Ķīnas uzņēmumā tika veikta izmeklēšana par viltotu tējas lapu pārdošanu. Indijas Pārtikas drošības un zāļu pārvalde 2018. gada augustā konfiscēja vienu tonnu viltota tējas pulvera putekļu.

Tēja joprojām ir viens no pasaulē visplašāk patērētajiem dzērieniem. Šrilanka, agrākā Ceilona, ir viena no lielākajām tējas ražotājām, kuras ekonomiku apdraud tējas viltojumi, jo tie nodara kaitējumu miljardiem dolāru apmērā.

Gleznu viltotāji pelna miljonus

Mākslas vēsturē ir bijuši daudzi ar gleznu viltojumiem saistīti skandāli. Piemēram, holandiešu gleznotājs Hans van Mēgerens (Han van Meegeren; 1889–1947) sapņoja par mākslas kritiķu atzinību, taču viņa talants palika nenovērtēts. Tad viņš nolēma pasaulei pierādīt savas prasmes, uzdodot paša darbus par holandiešu vecmeistaru gleznām. Un viņam tas arī izdevās – tā laika vadošie eksperti viņa gleznas novērtēja kā īstus 17. gadsimtā tapušus darbus.

Pagājušā gadsimta 30. gadu beigās un 40. gadu sākumā viņš pārdeva viltotas Jana Vermēra (1632–1675) gleznas pasaules līmeņa muzejiem. Starp pircējiem bija arī viens no nacistu līderiem – Hermanis Gērings (1893–1946).

Kad vēlāk atklājās patiesība, van Mēgerenam tiesas sēdē bija jāuzglezno “jauns” Vermēra darbs, lai pierādītu, ka viņš tiešām nav pārdevis nacistiem oriģinālu, citādi viņš būtu sodāms ar nāvi. Kā sodu viņam piesprieda vienu gadu cietumā. Kopumā ar Vermēra viltojumiem, pārrēķinot pašreizējā vērtībā, viņš bija nopelnījis vairāk nekā 30 miljonus eiro.

2016. gadā mākslas pasauli satricināja lielākais viltojumu skandāls kopš van Mēgerena atmaskošanas. Slavenais izsoļu nams “Sotheby’s” atzina, ka 2011. gadā bija pārdevis viltotu nīderlandiešu māksliniekam Fransam Halsam (Frans Hals; 1582–1666) piedēvētu portretu. Izsoļu nams anulēja darījumu un atmaksāja pircējam 10 miljonus eiro, ko viņš bija samaksājis par viltoto gleznu. Tas notika pēc tam, kad uzņēmums, kas specializējās mākslas darbu autentiskuma pārbaudē, atklāja audeklā mūsdienu materiālus, pierādot, ka tas ir viltojums un to nevarēja uzgleznot 17. gadsimtā.

Tajā paša gadā Francijā no Lihtenšteinas prinča privātās kolekcijas konfiscēja renesanses vācu gleznotāja Lūkasa Krānaha vecākā (Lucas Cranach;1472–1553) gleznu, kas varētu būt tā paša viltotāja veikums. Šīs un vēl 25 gleznas piederēja franču kolekcionāram Džuljano Rufīni. Viņš stāstīja, ka darbi ir no franču būvinženiera Andrē Borī kolekcijas. Rufīni uzstāja, ka viņš nekad nav teicis, ka tie ir īsti, un ka šīs gleznas par vecmeistaru oriģināliem pasludināja paši tirgotāji.

Divdesmit piecus gadus Portugāles valsts muzejā bija eksponētas divas 17. gadsimta holandiešu gleznotāja Rembranta (1606–1669) eļļas gleznas, kas izrādījās viltojumi. Eksperti secināja, ka krāsa satur vielas, kas kļuva pieejamas divus gadsimtus pēc vecmeistara nāves.

Vilto ne tikai vecmeistaru, bet arī moderno mākslinieku, piemēram, Marka Rotko (1903–1970), Džeksona Poloka (1912–1956), Franca Klaina (1910–1962), darbus. Laikposmā no 1994. līdz 2009. gadam ņujorkiete Glafira Rosalesa divām mākslas galerijām pārdeva 63 viltotas gleznas par kopējo summu vairāk nekā 80 miljoni ASV dolāru (apmēram 75 miljoni eiro).

Patiesība ir vīnā?

Arī vīna industrija vēl nesenā pagātnē piedzīvoja plašu skandālu, kas bija saistīts ar dzērienu viltošanu. Indonēzijas pilsonis Rūdijs Kurnjavans, kura īstais vārds bija Žeņs Vanghuans (Zhen Wang Huan), 2000. gadu sākumā nopelnīja miljoniem dolāru, pārdodot retus un ļoti dārgus vīnus bagātiem kolekcionāriem. Viņš bieži rīkoja degustācijas, jo tolaik tika uzskatīts, ka viņam pieder “pasaulē lieliskākā” vīnu kolekcija.

Tomēr, kā vēlāk atklājās, daudzi viņa pārdotie vīni bija viltojumi. Tie bija radīti, sajaucot lētākus vīnus ar ķīmiskām vielām un piedevām, lai atdarinātu dārgāku vīnogu garšu. Viņš iegādājās vecus, tomēr lētākus Burgundijas vīnus, pārmarķēja tos, uzdodot par prestižāku vīndaru ražojumiem.

2012. gada 8. martā ASV Federālais izmeklēšanas birojs arestēja Kurnjavanu viņa dzīvesvietā. Kad aģenti pārmeklēja māju, viņi atrada cenas ziņā daudz lētākus Kalifornijas Napas ielejas vīnus ar piezīmēm, kas liecināja, ka tie tiktu uzdoti par senākiem Francijas Bordo vīniem. Tika atrasti arī korķi, zīmogi, etiķetes un instrumenti, kas saistīti ar vīna viltošanu.

2013. gadā viņam tika izvirzītas vairākas apsūdzības vīna viltošanā, un viņam piesprieda desmit gadus cietumā. 2020. gadā vīna viltotāju izdeva viņa dzimtenei Indonēzijai.

Vilto arī īpaši dārgas un ekskluzīvas somiņas

Teju katras modes dāmas sapnis ir zīmola “Hermès” soma “Birkin”, kuras vidējā cena sākas no 5000 eiro un var sasniegt vairāk nekā simts tūkstošus par īpaši retiem eksemplāriem. Taču, pat ja pircējai ir šādi līdzekļi, viņa nevar doties uz veikalu vai pasūtīt somiņu internetā. Modes namam ir stingra politika, ka potenciālajiem pircējiem ir jānopelna privilēģija būt par “Birkin” īpašnieku un jāgaida rindā.

Nav brīnums, ka turīgie pircēji nevēlas gaidīt un cenšas šo sistēmu apiet. To izmanto viltojumu pārdēvēji. 2010. gadā Francijā tika notiesāti desmit kāda noziedzīga grupējuma dalībnieki, kuri pārdeva viltotās “Birkin” somas tūristiem no Honkongas un Japānas. Tika lēsts, ka viņi nopelnīja 2,3 miljonus ASV dolāru (vairāk nekā divus miljonus eiro). Viņi prasīja no 23 000 (21 000 eiro) līdz 35 000 ASV dolāru (32 000 eiro) par vienu somu.

Viltojumi tika izgatavoti, izmantojot rāvējslēdzējus un citas detaļas, kas bija nelegāli iegūtas no “Hermès” darbnīcām.

Iepirkšanās platformās viltojumu tirdzniecība ir plaši izplatīta, ko mēģina apkarot, tostarp ar mākslīga intelekta rīkiem. Proti, mākslīgo intelektu uztrenē, lai tas prastu atšķirt logotipu un citas viltojuma pazīmes. Lielās platformas, piemēram, “eBay”, veic arī fiziskas preču pārbaudes.

Latvijā vietējās platformas arī mēdz izmantot viltojumu tālākpārdošanai. Vienā no tādām vietnēm tiek piedāvāta opcija norādīt, ka prece nav oriģināls jeb ir “replika”, kas būtība nozīmē, ka tas ir īstas preces viltojums. Pircējiem arī pašiem ir jāveic priekšizpēte, lai atpazītu, vai piedāvātā prece ir viltojums vai ne, jo ne visos gadījumos tas pārdošanas platformās tiek skaidri norādīts.

Par to, kā atpazīt viltojumus un kā rīkoties gadījumos, kad tāds ir iegādāts, informācija atrodama vietnē www.viltotarealitate.lv

Attēls: publicitātes