Uzcelt pieminekli savu tēvu un vectēvu ticībai

   Kā radās ideja rakstīt, Z.Zimova stāsta: „Rakstīt mani pamudināja māsa Tatjana Plotņikova, kura tolaik bija vecticībnieku draudzes priekšniece. Viņa zināja, ka man ir daudz atmiņu stāstu, fotoattēlu, ka es strādāju ar draudzes arhīvu, kas saglabājies no 1907.gada. Darbam iestrāde tapa daudz agrāk. Kad 1993.gadā vecticībnieku baznīca svinēja jubileju, man bija uzticēts uzrakstīt referātu, kuru draudzes locekļiem nolasīju pirms dievkalpojuma. 2002.gadā, kad iznāca grāmatas „Russkie v Latvii” 3.sējums, kas bija veltīts vecticībniekiem, mani aicināja piedalīties tā tapšanā un lūdza atļauju pārpublicēt referātu no vecticībnieku baznīcas kalendāra, kas vispusīgi ataino vecticībnieku kopienas dzīvi Latvijā. Secināju, ka referātā minētie fakti ir novecojuši un to pārstrādāju, izmantojot arhīva materiālus. Tapa otrā publikācija. Kamēr nebija skaidrs, kādi drukāšanai būs līdzekļi rakstīju lēni – pa lapai dienā. Vēlāk pienācās pat darbu mazliet sasteigt. Uzskatu, ka grāmata ir kā piemineklis tiem cilvēkiem, kurus varēju satikt. Grāmatā esmu izmantojusi vairāk kā 10 vecticībnieku dzimtu atmiņu stāstījumus. Pati nāku no Kitovu dzimtas. Pirmo reizi mūsu dzimtas uzvārds ir minēts 18.gs. 2. puses dokumentos. Kitovu dzimtai ir 5 sazarojumi. Jegora Kitova dzimta bija visbagātākā. Viņš baznīcai uzdāvināja savu zemi un māju. Šiem Kitoviem, kā kādreiz teica, piederēja puse no Jēkabpils. Dzimtas galva dzīvoja kādreizējā veikala „Pienenīte” teritorijā, viņam piederošā zeme sniedzās uz Brodu pusi. 1883.gadā viņš sāka baznīcas būvi. Anastasija Kitova dzimtai piederēja 2 ķieģeļu mājas blakus tagadējai Agrobiznesa koledžai, kokapstrādes uzņēmums, būvmateriālu veikals, bijusī ķieģeļnīca, vairāki māju kompleksi ar dārzu un zirgu stalli. Viņš bija būvuzņēmējs, kas piedalījās konkursos un organizēja visus būvdarbus. A.Kitovam neizdevās iegūt peļņu Apriņķa slimnīcas celšanā, un viņš bija spiests pārdot veikalu un vairākas mājas.”

     Zinaīdas kundze ir vecticībnieku draudzes locekle jau kopš bērnības, kā pati atzīst, ka pārtraukums bijis tikai padomju laikā, kad strādājusi par skolotāju. „Tomēr Dieva roka pasargāja no iestāšanās komunistiskajā partijā un iespējamām represijām. Uzskatu, ka toreiz dzīvojām kā dzīvnieki krātiņā, kuri nezina, kas ir brīvība.” Vēsturniece domā arī savas draudzes nākotni. „Grūti ir ar jaunatni. Vecie aiziet, jaunie klāt nenāk. Draudzē aktīvāka ir vidējā paaudze un tie, kas nesen devušies pensijā. Dievkalpojumos ir daudz jādzied, arī jālasa, tie ilgst četras piecas stundas. Lai tik ilgi izturētu, nepieciešams būt sagatavotam draudzes loceklim. Pasaules un laika plūdi sevī ieskalo arī vecticībniekus. Jau kolektivizācija, viensētu likvidācija deva smagu triecienu, un īpatnējais vecticībnieku dzīves ritms tika paralizēts. Daudzdzīvokļu mājās pilnībā nav iespējams piekopt vecticībnieku kristīgās dzīves tradīcijas. Aiz sienas viss ir dzirdams, nevar ataicināt pie sevis dziedātājus un mācītāju. Mums ir pieņemts skaļi dziedāt, daudz lasīt, atzīmēt Baznīcas svētkus, arī dzimšanas un nāves atceres dienas, jo ne vienmēr cilvēki var aiziet uz dievnamu. Prieks par jaunieti no Voškinu dzimtas – T.Maškinu, kura, kad studēja maģistrantūrā, izstrādāja neparastu darbu „Mitoloģijas un kristietības simboli vecticībnieku izšuvumos”.  Mēs esam ne tikai konfesionāla, bet arī etnogrāfiska kopiena. Mums ir sava senlietu kolekcija. No tās īpaši ir vecticībnieku izšuvumi, kuri ir ļoti darbietilpīgi. Katram no tiem ir sava kultūrvēsturiska nozīme. Aizvien mazāk paliek cilvēku, kuri prot tos izšūt… Gribu uzsvērt, ka svētīgi ir saglabāt senlietas, neizmest veco, nederīgo, bet atdot arhīvam vai muzejam.”

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: jekabpils.lv