Ticība Dievam palīdz izdzīvot un dod svētību

Par savu dzīvi viņa stāsta: „Esmu izsūtīto vecāku bērns, piedzimusi tālu no Latvijas – Krasnojarskas apgabalā. Tēvs nebija  kristietis, bet savus mūža gadus nodzīvoja kristietības zīmē. Mana mamma un vecmamma visu mūžu bija uzticīgas Dievam. Pateicoties viņu ticībai mūsu Kungam un Viņa žēlastībai, ģimene varēja  izdzīvot 1941.gada deportācijā, kā arī vēlāk, 1949.gada izsūtījumā. Sādžā, kur viņas atradās, bija daudz latviešu, starp viņiem arī mācītājs Gustavs Rauskins. Viņš mani kristīja. Vecāki bērnībā daudz stāstīja par Dievu, mācīja lūgt un paļauties uz  Viņu. Laiki bija grūti. Par baznīcu neviens nerunāja. Par to, ka bijām izsūtījumā, mēs īpaši nevienam nestāstījām. Pēc atgriešanās kādu laiku uz dzīvi apmetāmies Jaunjelgavā. Šajā pilsētā neilgi pirms tam bija norisinājies neticams notikums – uzcelta mazā luterāņu  baznīca, nodegušās vietā. Pēc daudziem izsūtījuma gadiem mani vecāki jutās laimīgi. Viņiem bija iespēja iet baznīcā un pateikties Dievam par to, ka varēja atgriezties dzimtenē un audzināt bērnus! Arī mēs, bērni, gājām uz dievkalpojumiem un izjutām to brīnišķo gaisotni. Man atmiņā ir palicis mūsu mācītājs Mārtiņš Kārtiņš, arī Ziemassvētku svinēšana kopā ar citiem draudzes bērniem mācītāja mājā. Pēc kāda laika mūsu ģimene pārcēlās uz dzīvi Aizkrauklē, jo tēvam tur bija darbs. Mamma un vecmamma palika uzticīgas Jaunjelgavas baznīcai un katru svētdienu mēroja ceļu  uz dievkalpojumu. 16 gadu vecumā es iesvētījos pie sava mācītāja Alkišķu draudzē. Bet atklāti paust savu ticību bija grūti, tāpēc Dieva Vārda iepazīšana vairāk bija mājās, kur mēs lasījām garīga rakstura grāmatas.”

    Vienu spilgtāko liecību, kur Dievs ir palīdzējis Margitas kundzei atrast grūti, un viņa saka: „Visa mana dzīve ir liecība tam, ka Dievs ir dāvājis man svētību un  žēlastību. Bērnībā, Krievijā,  ļoti nopietni saslimu. Palīdzība bija tāda, kāda jau nu tā tur un toreiz varēja būt… Vecāki ļoti lūdza un paļāvās uz Dievu. Atveseļošanās process bija ilgs, un Dievam, es tā domāju, bija man paredzēts Uzdevumu, kuru es cenšos pildīt savā kalpošanā – attiecībās ar tuviniekiem, ar draudzes locekļiem, ar skolēniem un viņu vecākiem, ar līdzcilvēkiem. Varbūt ne viss ir izdevies tā, kā gribētos. Lai piedod tie, kam esmu kaut kādā veidā  nodarījusi pāri!

      Mana atgriešanās notika 90-tajos gados. Kapu svētkos mācītāja sprediķī es sadzirdēju tos vārdus, kuri lika aizdomāties par to, kas mēs esam šajā pasaulē, no kurienes nākam, uz kurieni mēs ejam. Tas lika man atgriezties baznīcā – Jaunjelgavas baznīcā. Tajā visus gadus bija mana mamma, tur bija cilvēki, kurus arī es pazinu, un tur sāku iet šo grūto, bet brīnišķīgo  Ticības ceļu.” Margita draudzē ir veikusi vairākus pienākumus. „Par šiem  ilgajiem gadiem draudzē esmu bijusi dažādos amatos: svētdienas skolas skolotāja, dāmu komitejas vadītāja, priekšnieces vietniece. Piekto gadu esmu draudzes priekšniece. Mans pirmais pienākums bija svētdienas skolas skolotāja. Saredzēju šajā darbā Dieva piedāvājumu. Sākumā bija  grūti, jo likās, ka neko nezinu. Gribējās mācīties, uzzināt vairāk. Iestājos Latvijas Universitātē, Teoloģijas fakultātes ētikas un reliģijas skolotāju kursā. Paldies visiem pasniedzējiem, kuri vadīja pa zinību ceļiem un iemācīja ieraudzīt  pērles Dieva Vārdā! Zināšanas varēju izmantot gan svētdienas skolā, gan skolā, kur strādāju, mācot kristīgo mācību, gan vadot Bībeles pulciņu pieaugušiem. Mūsu draudze nav liela, kā jau daudzās vietās Latvijas laukos… Cenšamies uzticīgi  kalpot Dievam un viens otram. Rūpējamies par savu mācītāju Ģirtu Grietiņu un ļoti novērtējam to, ka viņš ir mūsu draudzes gans. Katrs, kurš ienāk mūsu baznīcā, tiek  gaidīts  un apmīļots.”

   Jaunjelgava ir īpaša ar to, ka tajā norisinās tā dēvētā Bībeles skola. „1999.gadā mūsu draudzē un pilsētā iesākās jaunā darbība, kura pārvērta daudzu mūsu cilvēku dzīves. Augusta sākumā no dažādām Latvijas vietām, no dažādām draudzēm un konfesijām sanāca kopā kristieši Jaunjelgavas vasaras Bībeles skolā.  Viņi  studēja Dieva Vārdu, pateicās, slavēja Dievu, lūdza. Šo skolu organizēja evaņģēliskās organizācijas „Janz Tiimm”  vadītājs Zigfrīds Šērers no Vācijas. Tagad Šērera kungs ir atpūtā, bet viņa sagatavotie  pasniedzēji – no vairākām valstīm turpina iesākto darbu. Katru gadu brauc uz nelielu Latvijas pilsētu, lai tiktos ar tiem, kuri grib veidot ciešākas attiecības ar Dievu, izzināt Dieva Vēsti, slavēt  Kungu, pateikties par tām svētībām, kuras piedzīvotas gada laikā. Mēs – Jānis Balodis, Lauma Mīlīga, Baiba Pētersone un es -,  esam komanda, kas kārto lietas uz vietas. Jānis Balodis ir labs vadītājs un arī Dieva Vārda skaidrotājs. Šogad vasarā mēs sanācām kopā sešpadsmito reizi! Mūsu valstī ir daudz semināru, konferenču, rekolekciju piedāvājumu, kuros varam meklēt atbildes uz daudziem jautājumiem, bet Jaunjelgavas  Bībeles skola ir īpaša, jo daudzi šeit ierodas katru gadu, uztura ciešus sakarus  viens ar otru  un jūtas  kā viena  ģimene.”

Teksta autore: Ligita Ābolniece