Suņa ienākšana ģimenē: padomos dalās kinologs Ivars Lielpēteris

Agri vai vēlu liela daļa ģimeņu sāk domāt par mājdzīvnieka iegādi. Un visbiežāk iniciatori šai idejai ir tieši bērni, kuri vēlas sunīti vai kaķīti un nebeidz par to vecākiem dien dienā atgādināt. Kad ir īstais laiks, lai pieņemtu lēmumu par dzīvnieka ienākšanu ģimenē, kurā aug bērni, un ko ņemt vērā, izvēloties sev piemērotāko mājdzīvnieku. Pieredzes bagātais kinologs Ivars Lielpēteris atklāj virkni noderīgu padomu, ko likt aiz auss, lemjot par labu kucēnam vai jau pieaugušam sunim. Šomēnes viņš kā eksperts vada arī Vasaras suņu skolas nodarbības bērniem dzīvnieku patversmē “Labās mājas”, kas ir vēl nebijusi interneta veikala Barbora.lv organizētā sociālās atbildības iniciatīva.

Ivars Lielpēteris lielāko daļu savas dzīves pavadījis, komunicējot ar suņiem un cenšoties izprast to psiholoģiju, un arī viņa ģimenē bērni aug līdzās šiem mājas mīluļiem, tāpēc gadu gaitā kinologam ir izkristalizējušies vairāki svarīgi aspekti, ko ņemt vērā pirms četrkājainā drauga iegādes. Pirmkārt, potenciālajiem saimniekiem ir jāizvērtē savas iespējas sunim veltīt pietiekoši daudz laika. Neatkarīgi no tā, vai ģimene dzīvo privātmāja vai dzīvoklī, ikvienam sunim katru dienu ir jāvelta vismaz 1,5h laika pastaigām. Tipiskākā kļūda, ko cilvēki pieļauj – viņi objektīvi neizvērtē savu dzīvesveidu un, tikai jau nopērkot suni, saprot, ka nespēj ar to strādāt tik bieži un ilgi, cik tas būtu nepieciešams, lai suns saņemtu ikdienā nepieciešamās aktivitātes un viņam nerastos vēlme savu enerģiju izlikt, graužot apavus vai uzrokot dārzu.

Tikpat svarīgi ir arī atcerēties, ka suņa izmērs nav galvenais faktors, pēc kā vadīties, izvēloties ģimenes mīluli. Arī maza auguma suņi var būt ļoti aktīvi, tāpēc pirms sev piemērotākās suņa šķirnes izvēles ir nepieciešams rūpīgi iepazīties ar tās specifiku, saprotot, kādam mērķim konkrētā šķirne ir radīta. Ja suns ir gans vai mednieks, tad tas viennozīmīgi būs aktīvs un tam nepietiks ar nelielu pastaigu pa tuvējo parku. Arī suņa izlaišana privātmājas pagalmā tam nenodrošina ikdienā nepieciešamo aktivitāšu daudzumu, tāpēc saimniekiem ir jāparedz laiks, ko ik dienu veltīt savam mīlulim, iesaistot aktivitātēs arī bērnus un tādējādi jau no mazotnes viņiem mācot atbildību par suni. Tomēr jāatceras, ka, lai cik ļoti bērns arī nevēlētos mājdzīvnieku, nedrīkst paļauties uz to, ka viņš par dzīvo būtni vienmēr pats gribēs rūpēties.

Visbeidzot, domājot par suņa uzņemšanu ģimenē, kinologs aicina vecākus izvērtēt arī ikdienā pastāvošos riskus. Tā piemēram, jāatceras, ka par drošību mājās, pirmkārt, ir atbildīgi pieaugušie un bērnu nekad nevajadzētu atstāt ar suni divatā. Tas ir sevišķi svarīgi pirmajos mēnešos, kad suns vēl tikai aprod ar jauno vidi un arī bērns tikai mācās, kā pareizi apieties ar mājdzīvnieku. Ir būtiski jaunāko paaudzi caur uzskatāmiem piemēriem mācīt par to, ko drīkst un ko nedrīkst darīt suņa tuvumā, taču jāsaprot, ka lielākā daļa bērnu tik un tā vēlēsies suni paijāt, gulēt viņa gultā vai spēlēties, kamēr tas ēd, tādēļ vecākiem jau laikus jābūt gataviem novērst potenciālos draudus, lai savstarpējā komunikācijā neciestu ne bērns, ne arī suns.

Foto: publicitātes