Psihiskās veselības kampaņu “Viss ir Norm.a” turpina stāsts par intelektuālās attīstības traucējumiem

Veselības ministrijas īstenoto kampaņu “Viss ir Norm.a” turpina stāsts par intelektuālās attīstības traucējumiem. Viens no kampaņas “Viss ir Norm.a” mērķiem ir palīdzēt atpazīt dažādas psihiskās saslimšanas vai grūtības un izglītot sabiedrību, veidojot izpratni un toleranci. Intelektuālās attīstības traucējumi ierobežo cilvēka spējas strādāt un aprūpēt sevi, kā arī apgrūtina iekļaušanos sabiedrībā. Cilvēkiem ar intelektuālās attīstības traucējumiem ir mācīšanās grūtības, un viņi attīstās lēnāk nekā pārējie cilvēki. Šis stāvoklis parasti tiek konstatēts piedzimstot vai agrā bērnībā. Reizēm tas radies smadzeņu bojājumu rezultātā, pēc pārciestām slimībām vai traumām. Intelektuālās attīstības traucējumu gadījumā svarīga ir aprūpe, attieksme, atbalsts. Ir jāatceras, ka šo cilvēku jūtas, vēlmes, emocijas un vajadzība pēc pašizpausmes ir līdzvērtīgas citu cilvēku jūtām, vēlmēm, emocijām un vajadzībai pēc pašizpausmes.

Ar šiem bērniem ir jāstrādā katru dienu

Madaram Dauna sindroma diagnoze tika noteikta drīz pēc dzimšanas. Kā stāsta zēna mamma Velga, dzīves ritējums ir daudz piesātinātāks nekā ar parastiem bērniem: “Ir liela plānošana, liels darbs un liela atbildība, jo mēs esam tie, kas sagatavo viņu tālākai dzīvei. Ja ir lietas, kuras mēs nevaram ietekmēt, tad ir tikpat daudz lietu, kuras varam. Madars ir devis sapratni, ka ir cilvēki, kuri var arī nesaprast, un ka ar to ir jāstrādā vairāk un ilgāk, bet tas nav nekas pārsteidzošs, tas patiesībā ir normāli.”

 Ģimene ļoti daudz uzmanības un laika velta zēna attīstības veicināšanai, taču reizumis tieši ārstu un citu aprūpes speciālistu izpratnes un iejūtības trūkums liek nolaisties rokām: “Visi viņu grib ielikt speciālajā dārziņā, kaut gan mēs runājam par iekļaujošo izglītību, mums ir iekļaujoša sabiedrība, integrācijas plāni un viss pārējais. Bet kad tu reāli gribi dabūt vietu logopēdiskajā grupā, lai viņam katru dienu būtu logopēda nodarbības, tad viņš tur nevar būt, jo “nav parasts bērns, viņš aizņems kāda bērna vietu”. Iznāk, ka viņam nekur nav vietas.” 

Tāpat viņa norāda uz supervizora trūkumu, kas ļoti atvieglotu vecāku dzīvi un palīdzētu piemeklēt labākos un atbilstošākos terapijas veidus: “Iznāk, ka atbildīgais speciālists par bērnu ir vecāks. Lai gan man ne tuvu nav medicīniskās izglītības. Pietrūkst konsīlija vai kāda, pie kā mēs varam aiziet, un tur būtu ergoterapeits, fizioterapeits, ģenētiķis, pulmonologs, un viņi visi kopā apskatītos un izlemtu, kas šim bērnam ir vajadzīgs.”

Foto: publicitātes