Pedagoģe: No attālinātajām mācībām ir daudz ieguvumu

Mācību gads, kura nogale pavadīta mācoties attālināti, gandrīz jau noslēdzies, tāpat pieņemts lēmums, ka 9. klašu absolventiem eksāmeni šogad izpaliks. Šādam lēmuma piekrīt arī Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Ingrīda Segliņa. Viņa norāda, ka attālinātās mācības visus padarījušas stiprākus un izturīgākus – gan skolēnus, gan pedagogus. 

Paātrinātā veidā ieveda kompetenču izglītībā

Domāju, ka no sākuma visi piedzīvojām lielāku vai mazāku šoku, jo vides un apstākļu maiņa nāca ļoti strauji. Mēs bijām spiesti izkāpt no savas komforta zonas, kas man, kā rutīnas cilvēkam, nebija viegli. Ļoti pietrūka un joprojām pietrūkst emocionālās saiknes ar skolēnu, tomēr dzīvē jāspēj tikt galā ar visu. Lasot grāmatas, ir iegūta informācija, ar kādām grūtībām un problēmām latviešu cilvēkiem vēstures gaitā ir nācies tikt galā. Darba ir daudz, tas notiek citādāk, daudz jāmācās pašai un arī šeit nevaru atturēties no literatūras piesaukšanas – jau Ovīdijs (Senās Romas dzejnieks) reiz teicis: “Viegla ir labi nesta nasta.” Es cenšos šobrīd visu izdarīt iespējami labi. 

Ārkārtas situācija un attālinātās mācības mūs paātrinātā veidā ieveda kompetenču izglītībā, par ko tik daudz un plaši tika runāts, veidojot jaunu pieredzi, kad skolotājs ir tikai koordinators un palīgs, bet skolēnam jāmācās pašam. Šādā situācijā vairs neder viens pret vienu no skolotāja uz skolēnu pārceltas zināšanas pēc principa “Es zinu, un es pateikšu jums, kā tas ir.”  Informācija jāatrod un zināšanas jāapgūst skolēnam pašam, skolotājs tikai palīdz, pavirza un konsultē. 

Skolēni jūtas ļoti dažādi

Beidzoties pandēmijai un atgriežoties skolās jaunajā mācību gadā, viss būs mainījies – gan pedagogi, gan skolēni. Ļoti iespējams, ka bērni būs kļuvuši daudz patstāvīgāki. Šobrīd varam novērot, ka skolēni jūtas ļoti dažādi – kamēr vieni izjūt pārslodzi, citi gūst lielu mācīšanās prieku arī šādā formātā. Dažādas sajūtas ir arī skolotājiem, tomēr vērojama tendence, ka pedagogi savstarpēji sadarbojas aizvien aktīvāk, tāpat arī sāk izvērtēt uzdodamo darbu apjomu, saprotot, ka attālinātā mācīšanās maina prasības. Ikdienā strādāju ar pamatskolas vecuma bērniem, kas ir gatavi iesaistīties digitālo rīku lietošanā un samērā apzinīgi izpilda arī tradicionālā veidā uzdoto – domrakstu, viedokli, stāstījumu par izlasīto utt. Neraugoties uz izmaiņām, lielākā daļa skolēnu mācību stundām un pārbaudes darbiem gatavojas nopietni un atbildīgi.

Darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu sagatavoties eksāmeniem

Prieks, ka beidzot ir skaidrība jautājumā par eksāmeniem, jo neziņas laiks bija ļoti grūts, turklāt ilgstoši nebija vienprātības. Arī man pašai nebija skaidras atbildes jautājumā par 9. klases eksāmeniem, jo, no vienas puses līdz marta sākumam bērni bija aktīvi un cītīgi mācījušies un eksāmenus varēja kārtot. No otras puses, piekrītu, ka 9. klasē pietiek arī ar gala – gada atzīmi. Situācija ar 12. klasēm, protams, ir daudz citādāka. Neziņa un nenoteiktība radīja skolēniem un pedagogiem lielu satraukumu. Šobrīd, protams, paliek atvērts jautājums, kā tiks veidots eksāmenu saturs, tomēr mēs – pedagogi – darīsim visu iespējamo, lai palīdzētu skolēniem sagatavoties. 

Esam kļuvuši spēcīgāki un izturīgāki

Pedagogi gan ir cilvēki, kuri nereti ir raduši strādāt nenoteiktības apstākļos, tomēr pie neziņas nevar pierast. Pateicoties šai nestandarta situācijai esam kļuvuši spēcīgāki un izturīgāki. Personīgi mani, sākoties attālinātajām mācībām, uztrauca, ka es kā pedagogs kļūstu mazāk nozīmīga, jo šādās reizēs skolotāju tiešajām zināšanām savā priekšmetā ir mazāka loma, salīdzinot ar digitālajām prasmēm. Kā latviešu  valodas un literatūras skolotājai, kuras ikdiena lielā mērā saistās ar grāmatām un lasīšanu, bija jāpierod pie krasām pārmaiņām. 

Un es jūtu sevī šīs pārmaiņas. Esmu mainījusi domas par to, ka digitālo rīku izmantošana mācību procesā ir tikai “klikšķu izglītība” (tāda savulaik bija mana pārliecība), bet tas var būt arī ceļš, kā nodot skolēniem zināšanas. Pārliecinājos, ka arī šādi var apgūt daudz ko jaunu un nozīmīgu. Esmu sapratusi, ka mana garīgā pieredze, kura uzkrājusies gadu gaitā (literatūra, operas un teātru apmeklējumi, izstādes, ceļojumos redzētais, mūzika utt.) pati par sevi neko nenozīmē, man jāatrod veids, kā to mūsdienīgā/digitālā veidā nodot saviem skolēniem. Pārmaiņas ir neatgriezeniskas, tāpēc man jāmeklē risinājums, kā kļūt par skolotāju, kura jaunā veidā var nodot savas zināšanas skolēniem. Pirmkārt ir jāmainās man.

Daudzas apgūtās lietas izmantošu arī pēc tam

Ikdienas darbā cenšos gan saglabāt tradicionālo, gan iemācīties ko jaunu un apgūt digitālos rīkus. Cenšos dalīties un runāt ar kolēģiem, uzzinot ko jaunu arī no viņu pieredzes. Atbalstu sniedz arī skolas vadība un direktors. Šobrīd, kad pagājušas vairāk nekā piecas attālināto mācību nedēļas, jūtos labāk un zinu, ka daudzas apgūtās lietas izmantošu arī pēc tam. Process ir iegājis mierīgākās sliedēs, un no tā būs arī ļoti daudz pozitīvu ieguvumu. Atkal nespējot atturēties no literatūras piesaukšanas, vēlos atsaukties uz nesen manā informācijas laukā nonākušu informāciju par libāņu izcelsmes domātāju Nāsimu Tālebu, kurš uzrakstījis darbu “Antifragilitāte” jeb antitrauslums. Viņš runā par to, ka dažas lietas gūst labumu no triecieniem un pārmaiņām – elastīgais triecienu ietekmē paliek nemainīgs, bet trauslais – kļūst izturīgāks. Mēs arī.

Autore: Vecumnieku vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja, Neatkarīgās izglītības biedrības pārstāve Ingrīda Segliņa

Foto: publicitātes