Par nākotnes bērnunamiem ar valsts atbalstu jākļūst audžuģimenēm

Bērna uzaudzināšana un izskološana ir viņa ģimenes, pirmkārt, – vecāku rokās. Tomēr Latvijā dzīvo ne mazums bērnu, kam ģimenes vietā ir valsts – tie ir bez vecāku gādības palikušie bērni. Ne tik sen sabiedrību pāršalca liecības par tā dēvēto “sistēmas bērnu” ikdienu, ar nožēlu jāatzīst, ka šādu ikdienu piedzīvo liela daļa Latvijā dzīvojošo jauniešu. Katram bērnam pieaugot ir būtisks tiešs kontakts, nepieciešama mīlošu vecāku klātbūtne, lai viņš varētu izaugt par pilnvērtīgu un laimīgu sabiedrības locekli. Bērnunami diemžēl šādu pieeju nav spējīgi nodrošināt. Lai situāciju uzlabotu, pirms 20 gadiem Latvijā, Īslīcē (Bauskas novads), tika izveidots pirmais SOS bērnu ciemats, kurš, darbojoties pēc audžuģimeņu principa, uzņem bez vecāku aprūpes palikušos bērnus, nodrošinot viņiem pilnvērtīgu dzīvi – gan nepieciešamās ikdienas preces, gan izglītību, gan – pats galvenais – mammu. Pirms divām dekādēm šis ciemats tika uzbūvēts par ārzemju ziedotāju līdzekļiem. Nu ir pienācis laiks valstij uzņemties rūpi par bez vecāku gādības palikušajiem bērniem, apzinoties, ka nākotnes bērnunami ir audžuģimenes.

SOS bērnu ciemati Īslīcē un Valmierā

Pašlaik Latvijā darbojas divi SOS bērnu ciemati – viens Īslīcē, Bauskas novadā, un viens Valmierā, kā arī viena jauniešu māja Jelgavā. Šogad abi ciemati svin pastāvēšanas jubileju – Īslīces ciemats – 20 gadus, Valmieras – 10 gadus. Šie ciemati ir daļa no starptautiskas, Austrijā bāzētas SOS bērnu ciematu organizācijas un darbojas pēc šajā organizācijā skaidri definētiem principiem un vērtībām. Latvijas SOS bērnu asociācija sadarbojas ar kopumā 25 Latvijas pašvaldībām, tostarp – Rīgu, kas nozīmē, ka ar bāriņtiesas lēmumu kādā no ciematiem var nonākt jebkurš bērns no sadarbības  teritorijām.

Katrā ciematā mīt 12 ģimenes, bet mājā Jelgavā – līdz 14 jaunieši. Atšķirībā no ciematiem, kur katrā ģimenē mīt līdz 6 bērni, mājā Jelgavā dzīvo patstāvīgāki jaunieši, kas ir spējīgi paši sevi aprūpēt. Kopumā abos ciematos un jauniešu mājā mīt ap 150 bez vecāku aprūpes palikušo bērnu. Uzņemot bērnus, netiek izšķirti brāļi un māsas, tādējādi no vienas ģimenes izņemti bērni paliek kopā un kopā uzsāk dzīvi kādā no ciemata audžuģimenēm. Šo bērnu lielākā vērtība ir vecāki – katrā ciemata mājā mīt tā dēvētā SOS mamma, kura uzņemas rūpes par grūtībās nonākušajiem bērniem. Tehniski SOS mamma ir amats, jo tas ir līgumdarbs, par kura pildīšanu pienākas ikmēneša atalgojums un, protams, arī brīvdienas. Taču pēc būtības tas ir misijas darbs, jo, to pildot, sieviete kļūst par māti svešiem bērniem, kuru audzināšana ir viņas pamatdarbs un reizē – dzīve, jo teju visu savu laiku viņa pavada ciematā. Kad SOS mammas dodas brīvdienās, bērnu aprūpi uzņemas algotas auklītes – uz katru ciemata mājiņu viena. Mums ir svarīgi, lai SOS mammas un arī auklītes pēc iespējas ilgāk veic savus pienākumus, izaudzinot vienu divas paaudzes, jo aprūpējamiem bērniem veidojas piesaiste pret šiem cilvēkiem. Ciematā nonākušie bērni jau tā ir traumēti – gan morāli, nereti arī fiziski, līdz ar to ir svarīgi, lai SOS mamma ir stabila, droša un nemainīga. Prieks novērot, ka, bērniem pieaugot, viņi turpina uzturēt kontaktus ar savām SOS mammām, brauc ciemos dzimšanas dienās un svētkos, nereti jau paši ar savām ģimenēm.

Organizācijas mērķis ir nodrošināt bērniem pēc iespējas dabiskāku ģimenes dzīvi, tādēļ atsevišķās mājās ir ne vien SOS mamma, bet arī SOS tēvi. Ciematos mīt daži pāri, kas šo misijas darbu uzņēmušies veikt kopā. Tas nozīmē, ka SOS mamma ir, tā teikt, pilna laika darbiniece, kura visu dienu pavada ciematā, bet viņas dzīvesbiedrs ikdienā veic savus darba pienākumus, taču dzīvo kopā ar sievu ciemata mājā. Proti, tās ir viņa mājas, kur viņš mostas no rītiem un atgriežas pēc darba, lai vakaru pavadītu ar sievu un bērniem. Tādējādi aprūpējamajiem ir iespēja novērot normālu ģimenes modeli. Šo bērnu ikdiena ir tāda pati kā citiem – viņi iet skolā vai augstskolā, apmeklē dažādus interešu pulciņus, vasaras nometnes utt. Būtiski atzīmēt, ka šiem bērniem netiek speciāli rīkoti kādi noteikti pasākumi, jo mēs necenšamies viņus jebkādā veidā atdalīt no sabiedrības. Neviens bērns nevēlas būt citādāks. “Sistēmas bērns” nav laimīgs bērns.

Atšķirībā no valsts bērnunamiem, kur aprūpe likuma kārtībā tiek nodrošināta līdz pilngadības sasniegšanai, SOS ciemati aprūpi nodrošina līdz pat 24 gadu vecumam, pārliecinoties, ka jaunietis “pasaulē dodas” gan morāli, gan finansiāli sagatavots.

Ne vien ciemati, bet arī sociālais darbs

SOS bērnu ciematu organizācija ikdienā veic arī nozīmīgu sociālo un preventīvo darbu, strādājot ar sociālā riska ģimenēm, kuru dzīves situācija jau liecina vai nākotnē varētu liecināt par iespējamām grūtībām. Ja viena no grupām, par kurām rūpējamies, ir bez vecāku gādības palikušie bērni, tad otra ir bērni ar risku zaudēt vecāku aprūpi. Kopā ar plašu speciālistu klāstu – sociālajiem darbiniekiem, psihologiem, psihiatriem, narkologiem u.c., sniedzam nepieciešamo palīdzību un konsultācijas grūtībās nonākušām ģimenēm.

Mums ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Rīgas pašvaldību – Labklājības un Izglītības departamentiem. Sadarbībā ar šīm institūcijām esam izveidojuši arī īpašu programmu bērnudārziem, kuras ietvaros tiek strādāts ar audzinātājiem, nodrošinot, ka audzēkņu vidū laikus tiktu atpazīti riska bērni un konkrētajai ģimenei piedāvāta nepieciešamā palīdzība. Šādi iespējams savlaicīgi konstatēt un novērst problēmas, pirms vēl tās ir samilzušas un bērnu neatgriezeniski traumējošas.

Izstrādāta arī īpaša programma Rīgas Dzemdību namā, kur savlaicīgi tiek sniegta palīdzība  jaunajām māmiņām – psiholoģiskais un sociālais atbalsts . Ja pastāv risks, ka mātei dažādu faktoru ietekmē varētu neveidoties ciešas attiecības ar jaundzimušo, ka sieviete varētu atteikties no savas atvases, mēs savlaicīgi cenšamies uzrunāt un sniegt palīdzību. Bieži vien ar jaunajām māmiņām tiek strādāts pēc bērna piedzimšanas, un šī ģimene paliek mūsu redzeslokā.

Visas šīs aktivitātes ir SOS Ģimeņu stiprināšanas projekti, un tās ik gadu ļauj palīdzēt līdz ap 400 riska bērniem.

No ārzemju labvēļiem līdz vietējiem ziedotājiem un valsts atbalstam

Abi Latvijā esošie SOS bērnu ciemati savulaik tika uzcelti, 100 % investējot ārzemju ziedotāju naudu. Pašlaik ap 60% bērnu aprūpei nepieciešamā finansējuma nodrošina pašvaldības, pārējo daļu – dažādi ziedotāji – gan privātpersonas, gan juridiskas personas. Cilvēki ziedo gan naudu, gan mantu, gan arī organizē dažādus projektus. Piemēram, gada sākumā SOS bērnu organizācija parakstīja labas gribas memorandu ar ceļojumu aģentūru “Latvia Tours” par atbalstu ekskursiju nodrošināšanā SOS bērnu ciematu bērniem. Tāpat aģentūra organizē arī zīmējumu konkursu bērniem. Latvijas SOS bērnu ciematu asociācija ir pateicīga ikvienam ziedotājam par sniegto atbalstu, bez kura organizācijas darbs nebūtu iespējams.

Lai nodrošinātu ikdienas aprūpi SOS ciematu bērniem (katram nepieciešams apģērbs, higiēnas un citas preces, jāmaksā komunālie maksājumi utt.), vidēji nepieciešami ap 200 eiro mēnesī katram bērnam. Sākotnēji lielāko finansiālo atbalstu nodrošināja starptautiskā SOS bērnu ciematu organizācija, taču ar katru gadu šis ārvalstu atbalsts mazinās un 2020. gadā Asociācijai jākļūst pašfinansētai. Tas nozīmē, ka pēc aptuveni trim gadiem SOS bērnu ciematiem būtu jāsaņem simtprocentīgs atbalsts no valsts, pašvaldībām un atbalstītājiem Latvijā.

Nākotnes bērnu nami – audžuģimenes

Jauni tradicionālie SOS ciemati Latvijā nākotnē netiks radīti, mēs plānojam veidot jaunas ģimenes un attīstīt plašāku audžuģimeņu kustību, kur ģimenes dzīvos integrētas kopienā. Primārais SOS bērnu ciematu organizācijas nākotnes mērķis ir bez vecāku gādības palikušo bērnu aprūpes sistēmas reorganizācijas veicināšana. Nav šaubu, ka tā jābalsta audžuģimenēs, proti, bērnunamos esošie bērni jāpārvieto uz audžuģimenēm. Ikvienam bērnam nepieciešams ciešs kontakts ar aprūpētāju, nepieciešama ģimene. Nesenais projekts “Sistēmas bērni” to tikai apliecina. Jau pašlaik ārvalstīs ar vietējo SOS bērnu ciematu organizāciju un pašvaldību atbalstu tiek īstenoti projekti, kad tiek, piemēram, būvētas mājas vai dzīvokļi, kurās tiek izmitinātas organizācijas piesaistītas audžuģimenes. Tie vairs nav specializēti ciemati, bet gan parastas mājas un dzīvokļi, ko apdzīvo audžuģimenes kopā ar aprūpējamajiem. Grūtībās nonākušiem bērniem, īpaši mazākajiem, ir nepieciešams, lai viņus ikdienā paņem rokās, apmīļo, veidojas drošas un sirdssiltas attiecības. Tādēļ bērni ir jāievieto ģimenēs, nevis bērnunamos. Šādu attīstību mēs vēlētos redzēt arī Latvijā un darīsim visu, kas mūsu spēkos, lai to sekmētu.

Ilze Paleja, Latvijas SOS bērnu ciematu asociācijas vadītāja