Nevis “konkurētspējīgs”, bet zināms atalgojums

Lai gan pētījumi un personāla atlases eksperti pierādījuši, ka atalgojuma norādīšana darba sludinājumā būs izdevīgāka gan darba devējiem, gan darba meklētājiem, Saeima, skatot grozījumus Darba likumā, priekšlikumu darba sludinājumā norādīt algu diemžēl neatbalstīja.

Prakse iekļaut atalgojuma amplitūdu vai precīzu mēnešalgas vai gada algas apmēru nav nekas unikāls – piemēram, Lielbritānijā atalgojums norādīts teju 75% no visiem darba sludinājumiem; atalgojuma apmēra norādīšana izplatīta arī citviet Eiropā un pasaulē. Latvijā gan darba sludinājumos atalgojumu pieņemts izteikt nevis skaitļos, bet vārdos, darba sludinājumos bieži parādoties tādiem vārdu savienojumiem kā “konkurētspējīgs” un “stabils” atalgojums, un prakse liecina, ka, šķiet, teju katrs darba devējs šos aprakstus interpretē citādāk. Kādā reizē “konkurētspējīgs” atalgojums var izrādīties 400, citā – 1400 eiro.

Ko tas nozīmē darba ņēmējam? Īsumā – lieku laika tērēšanu. Tāpat kā citas darba apraksta nepilnības – piemēram, nenorādot darba laika specifiku, komandējumu regularitāti, karjeras izaugsmes iespējas, bonusu sistēmu un citus aspektus -, arī atalgojuma apmēra nenorādīšana savā veidā maldina potenciālos kandidātus, kas pieteikušies uz vakanci vai pat iesaistījušies interviju procesā bez pietiekošas informācijas par to, vai šis darbs (un arī piedāvātais atalgojums) maz ir piemērots konkrētajam kandidātam. Īpaši aktuāls šis jautājums ir jau nodarbinātiem darba meklētājiem, kas neatrodas aktīvos darba meklējumos, bet labprāt apsvērtu jaunus izaicinājumus, taču nevēlas tērēt savu laiku, piedaloties konkursā ar vairākām atlases kārtām, tikai lai pēdējā darba intervijā uzzinātu, ka atalgojums nav pat konkurētspējīgs pret esošo. Neinformēšanu par atalgojuma apmēru darba sludinājumos darba meklētāji uzskata par būtisku problēmu, un, kā liecina personāla atlases speciālistu uzņēmuma “CVMarket” dati, 88% vēlas, lai algas norādīšana būtu obligāta prasība.

Darba devēji gan Latvijā, gan ārvalstīs bieži vien iestājas pret nepieciešamību darba sludinājumos norādīt atalgojuma apmēru, aizbildinoties ar “komercnoslēpumu” un “ētiku”. Viens no būtiskākajiem aspektiem, ko sniedz atalgojuma nenorādīšana, ir manevra iespējas, pieņemot darbā jaunu kandidātu – tā teikt, kādēļ gan lai maksātu jaunajam darbiniekam iepriekš iebudžetētos 1000 eiro, ja viņš piekritīs strādāt par 800? Tāpat darba algas nenorādīšana darba sludinājumā, diemžēl, daudziem negodprātīgiem darba devējiem ir veids, kādā tiek pavērts ceļš sarunās ar potenciālo darbinieku to pārliecināt saņem daļu algas “aploksnē”.

Jāsaprot, ka atalgojuma vai atalgojuma diapozona norādīšana var būt izdevīga arī darba devējam. Atalgojuma nenorādīšana (tāpat kā neprecīzs un nekorekts sludinājums) ievērojami palielina nepiemēroto kandidatūru skaitu, vienlaikus atgrūžot kvalificētākos un spēcīgākos kandidātus. Kā norādījuši uzņēmuma “WorkingDay Latvia” personālatlases speciālisti, atalgojuma līmeņa norādīšana sludinājumā ne vien par 40% palielina pieteikumu skaitu, bet arī nodrošina, ka šie pieteikumi ir daudz atbilstošāki darba devēja izvirzītajām prasībām. Netiek tērēts ne darba meklētāja, ne darba devēja laiks – resurss, kas, kā mēs zinām, maksā naudu. Papildus, tiek veicināta arī uzņēmumu savstarpējā konkurence, kas ir pazīme veselīgam un uz attīstību vērstam darba tirgum, piesaistot nevis lētākos, bet gan labākos prātus! Turklāt, atalgojuma norādīšana sludinājumā darba devējam nerāda nekādas papildus izmaksas, taču ir solis veselīgas un atklātas darba tirgus kultūras veidošanā, kur starp darba ņēmējiem un darba devējiem valda cieņpilna attieksme un godīgi spēles noteikumi.

Šajā jautājumā daudzas valsts pārvaldes institūcijas reto reizi ir gājusi pa priekšu privātajam sektoram, kā standartu savos darba sludinājumos ieviešot mēnešalgas apmēra diapozonu. Privātajam sektoram vajadzētu sekot šim labajam piemēram, nosakot par pienākumu uzņēmējiem savos darba sludinājumos norādīt atalgojumu vai potenciālā atalgojuma diapozonu – tā “grīdu” un “griestus”. Ieguvēji nebūs tikai darba devēji vai darba ņēmēji, bet gan sabiedrība kopumā.

Protams, ar likumu nosakot nepieciešamību darba sludinājumā norādīt atalgojumu, darba devējam netiek uzlikts par pienākumu darba līgumu noslēgt tieši par sludinājumā norādīto atalgojumu, taču ir jāņem vērā atklātības prakses ieviešanas pozitīvie aspekti. Norādot atalgojumu darba sludinājumā, tiek nodrošināta ne tikai atgriezeniskā saite potenciālajiem darba ņēmējiem, bet arī uzņēmums ar savu darbību sevi pozicionē kā atklātu, caurspīdīgu un uzticamu darba devēju. Būtu apsveicami, ja tie uzņēmumi, kuru reputācija sabiedrībā vērtēta visaugstāk, rādītu priekšzīmi un sāktu šo praksi iedzīvināt brīvprātīgi. Daži no tiem jau to ir sākuši darīt, un ticu, ka sabiedrības viedoklis par tiem tādā veidā ir tikai uzlabojies.

Ar darba algas norādīšanu sludinājumos būtu iespējams ne tikai taupīt laiku, bet arī sniegt būtisku artavu vairāku nevēlamu prakšu izskaušanā – aplokšņu algu izplatību un diskrimināciju, kura, kā zināms, darba tirgū skar daudzas sievietes, tām saņemot vidēji zemākas algas nekā vīriešiem, būtu iespējams būtiski samazināt, ar likumu ieviešot un par standartu nosakot šo vienkāršo noteikumu, kas kalpotu kā rīks caurspīdīguma un godīgu “spēles noteikumu” veidošanā valstī un darba tirgū. Netērēsim savu un citu laiku! Mums nav jāgaida, līdz šo normu ar likumu ieviesīs citas valsis (ko tās visticamāk darīs) – arī Latvija var būt celmlauzis šķietami vienkāršu regulējumu ieviešanā, kas varētu sniegt milzu pienesumu sabiedrībai kopumā. Atvērtāka, atklātāka sabiedrība ir laba augsne gan produktivitātes veicināšanai, gan arī investīciju piesaistei, jo jau iepriekš minētie “spēles noteikumi” ir skaidri un nepārprotami.

Rihards Kols

Foto: ilustratīvs