Kā būt labam vecākam un vienlaikus profesionālim savā jomā?

“Bērna piedzimšana pilnībā mainīja manu profesionālo dzīvi”

“Līdz ar bērnu piedzimšanu, mana ikdiena pilnībā izmainījās. Es racionālāk piegāju uzdevumu izpildei un atbildīgāk izmantoju laiku, kad esmu prom no ģimenes. Darbs un ģimene – tam jābūt mijiedarbībā. Ģimenes siltumu un kopā pavadīto laiku izmantoju motivācijai darbā, lai pilnveidotos profesionāli. Viņu dēļ varu pilnībā atdoties darbam, jo zinu, ka ģimene vienmēr mani gaidīs mājās, sapratīs un atbalstīs. Kad dodos uz darbu, vienmēr bērniem skaidroju, kas es esmu un kāpēc to daru, un viņi redz no tā rezultātu – ne tikai panākumus, bet arī manu gandarījumu un prieku. Stāstu, ka ir jāiegulda smags darbs, un ka pacietība sasniegumos ir noteicošais faktors. Tajā pašā laikā ģimene un savstarpējā mīlestība ir pats svarīgākais, uz kā viss balstās,” ir pārliecināta olimpiete, Latvijas Vieglatlētikas savienības prezidente un divu bērnu māmiņa Ineta Radeviča. “Kad nestrādāju, es runāju ar savu ģimeni, smejos, jokojos, uzklausu, cenšos viņus izprast, jo dziļa komunikācija ir kvalitatīvākais kopā pavadīšanas veids. Manuprāt, akcija “Darbā bērni” dod bērniem lielisku iespēju atnākt uz darbu un redzēt, kādā saspringtā ritmā strādā vecāki. Bērni var ieraudzīt, ko vecāki ir sasnieguši un ko tas no viņiem prasa.”

“Krasi mainīju savu darba ikdienu, lai būtu laiks sieviņai un bērniem”

“Man šķiet, ka šobrīd man izdodas gan kvalitatīvi paveikt savu darbu, gan atrast laiku ģimenei. Tagad esmu pats sev priekšnieks un pats veidoju sev darba grafiku, un līdz tam nonācu tieši tādēļ, ka iepriekšējā darba ritmā bija gandrīz neiespējami ieplānot laiku ģimenei, un kā tēvam man tas nebija pieņemami,” teic Kristaps Rasims, aktieris, pasākumu vadītājs un tētis diviem bērniem. “Nedēļā man aizņemtākās ir ceturtdienas, piektdienas un sestdienas, kad vadu pasākumus, bet pārējās dienās veltu laiku to organizēšanai. Kad nostrādāju vairākas dienas pēc kārtas, ar bērniem redzoties tikai no rītiem, to viņiem kompensēju – padarot brīvo dienu neaizmirstamu. Ir bijušas reizes, kad bērnus ņemu līdzi uz darbu, piemēram, filmējot “Ugunsgrēku” vai dodoties uz ierakstu studiju. Viņiem patīk paskatīties, ko es daru, un viņi arī grib asistēt un iesaistīties. Ar mazākajiem ģimenes cilvēkiem ir jāsarunājas un jāstāsta, kāpēc tētim ir jāiet uz darbu, jo viņiem tas nav tik pašsaprotami kā mums, pieaugušajiem.”

“Svarīgākais ir saņemt atbalstu un sapratni no ģimenes”

“Saplānot savu laiku tā, lai nekaitētu ne darbam, ne ģimenei, manuprāt, ir neiespējamā misija. Tāpēc ikdienā cenšos rast kompromisu, plānot savu laiku un nepārdzīvot, ja kaut kas noiet greizi. Mūsdienu tendence nest darbu uz mājām diemžēl piemīt arī man, tāpēc regulāri sevi audzinu, lai tā nekļūtu par sistēmu, bet paliktu kā izņēmuma gadījums. Reizēs, kad darba ir daudz un tos nevar atlikt, mājiniekiem lūdzu būt saprotošiem un apsolos to vēlāk kompensēt. Ģimene noteikti ir mana prioritāte, un cenšos neuzņemties darbus, ko zinu, ka nevarēšu izdarīt. Maniem bērniem un arī man pašai ir svarīgi būt klāt viņiem nozīmīgos brīžos. Apzinos, ka ne vienmēr tas izdodas, bet es ļoti cenšos, lai šādos gadījumos darbs nebūtu attaisnojums. Vienu reizi es nokavēju bērnu Ziemassvētku eglītes pasākumu un pēc tam pārdzīvoju. Manuprāt, svarīgi bērnam atklāti izstāstīt, kāpēc nesanāca būt klāt, atvainoties, un, kā saka mans vecākais puika (11.g), cilvēki kļūdās, tāpēc ilgstoši pārdzīvot un sev pārmest droši vien nevajadzētu,” stāsta trīs bērnu māmiņa un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja Liene Dambiņa.

Liene stāsta, ka reizēm uz darbu ņem līdzi arī bērnus, jo viņiem arī interesē, ko mamma dara, turklāt dažreiz vienkārši nav citas iespējas. “Šādās reizēs bērni redz, ar ko es nodarbojos, tāpēc ir vienkāršāk paskaidrot, kāpēc dažkārt saku – man nav laika, jāstrādā. Savstarpējs atbalsts un sapratne, manuprāt, ir ļoti svarīgs gan vecākiem, gan bērniem, tāpēc reizēm lūdzu arī bērnus būt saprotošiem, paskaidrojot, kāpēc tieši tobrīd man ir jāstrādā un nevaru laiku veltīt viņiem. Bet ir situācijas, kad jūtu, ka tieši mājās mani vajag visvairāk, un tad, savukārt, jāpagaida būs darba lietām.”