Holokausta šausmas pusaudža acīm

Nanete Koniga (84) ir viena no pēdējām nu jau par simbolu kļuvušās, Annas Frankas draudzenēm. Viņa ierunājusi tekstus dokumentālajā filmā „Annas Frankas pēdējās dienas”, kas 12.martā būs skatāma TV kanālā „National Geographic”.  Konigas kundze atzīst, ka pārdzīvotās šausmas nav aizmirstamas, tādēļ ir pateicīga par ikvienu iespēju atgādināt pasaulei par nacistu pastrādātajām zvērībām.

Filmas pamatā ir pasaulslavenās ebreju pusaudzes Annas Frankas dienasgrāmatas, kuras viņa sāka rakstīt, kad ģimene aptuveni divus gadus slēpāspiebūvē viņas tēva Otto biroja telpās Amsterdamā. „Šodien šis ļoti personiskais stāsts ļauj labāk izprast traģēdijas, kuras slēpj holokausta statistika par miljoniem nogalināto ebreju,” stāsta Koniga.

Nanete un dzīvespriecīgā Anna sadraudzējās skolā, kura tika izveidota īpaši ebreju bērniem pēc nacistiskās Vācijas iebrukuma Nīderlandē 1940.gadā. „Es domāju, ka Annai piemita liels rakstnieces talants, dienasgrāmatas bija iespēja stāstīt par piedzīvoto, it īpaši tad, kad viņa bija spiesta slēpties no ārpasaules.

Ebreji noslēpties no nacistiem varēja vien tad, ja bija pietiekami daudz naudas vai izdevās atrast kādu, kurš uzņēmās palīdzēt. Es nezinu, vai mana ģimene kaut ko tādu plānoja. Mana māte bija dzimusi Dienvidāfrikā, viņa centās ar advokātes palīdzību iegūt dzimšanas apliecību, kas to apliecinātu. Advokāte bija negodīga un neizdarīja neko, ko bija solījusi,” atceras Koniga.

Pēc tam, kad Franku ģimenes slēptuvi atklāja, viņus nosūtīja uz Vesterbrokas tranzītnometni, bet drīz pēc tam – uz Aušvicu, kur ģimenes galva Otto Franks sievu un meitas redzēja pēdējo reizi. Savukārt Nanete no Vesterbrokas nokļuva Bergenas – Belsenas nometnē.

„Ikviena minūte nometnēs bija cīņa par savu dzīvību. Mēs visi vēlējāmies izdzīvot, taču, piemēram, vecāka gada gājuma cilvēkiem bija smagi, viņi bija ļoti apjukuši. Galu galā izdzīvoja izturīgākie. Nav iespējams raksturot tās bailes, kas bija pārņēmušas ikvienu. Piemēram, stāvot ierindā, tu prāto: tevi piekaus, uzrīdīs suņus vai nošaus. Suņi bija speciāli apmācīti, lai nogalinātu,” dzīvi nometnē atceras Koniga.

1944.gada 28.oktobrī Anna Franka un viņas māsa Margota no Aušvicas tika pārvestas uz Bergenu-Belsenu, un abas bērnības draudzenes, Anna un Nanete, piedzīvoja visai neticamu tikšanos. Septiņus mēnešus pēc aresta, 1945.gada martā Anna mira no tīfa Bergenas – Belsenas nometnē, līdz nometnes atbrīvošanai nenodzīvojot vien dažus desmitus dienu.

„Tas bija ļoti emocionāls brīdis. Joprojām nebeidzu brīnīties par to, kā vispār atpazinām viena otru. Mēs bijām „nobeigtas” teju līdz galam: bijām skeleti, kas knapi turējās pie dzīvības. Man ir smagi domāt par to, ka viņa nomira, taču Annai nebija tik spēcīga veselība, lai izturētu tīfu, kas plosījās nometnēs,” tikšanos kara gados ar Annu atceras Nanete Koniga. Kad britu mediķi pēc nacistu atkāpšanās ieradās Bergenā-Belsenā, viņi bija šokēti. Visapkārt bija līķu kalni, mirstoši vai jau no bada un slimībām miruši cilvēki.

Franku ģimenē izdzīvoja vien Annas tēvs Otto. Pēc kara viņa rokās nonāca meitas dienasgrāmata, kuru bija saglabājusi ģimenes glābēja, austriete Mīpa Gīsa. Otto, savas mātes iedrošināts, sāka domāt par tās publicēšanu, kā to bija gribējusi arī pati Anna. Dienasgrāmata pirmo reizi publicēta 1947.gadā laikrakstos un teju uzreiz kļuva par vienu no spēcīgākajiem stāstiem par holokaustu. Tā ir tulkota 67 valodās un pārdota vairāk nekā 30 miljonos eksemplāru.

Foto: publicitātes