Eksperts: Joprojām būvējam bez plāna un pēc izpratnes

Darbu veikšanas projekts ir nozīmīgs ar to, ka tajā tiek aprakstīta visa būvniecības gaita un tajā pielietojamā metodika, kas definē galvenos atskaites punktus būvdarbu vadītājam. Pašlaik Būvniecības likums vien nosaka to, ka darbu veikšanas projekts nepieciešams būvdarbu atļaujas saņemšanai un to būvvaldei iesniedz būves pasūtītājs. Likumdošanā nav atrunāts, kurš speciālists to izstrādā, kādām kvalitātes prasībām tam jāatbilst un cik detalizēti tas jāpārbauda. Tādējādi arī būvvalde darbu veikšanas projektiem lielākoties pieiet visai formāli. Vienkārši atzīmējot to esamības faktu. Netiek pienācīgi pārbaudīts reālais projekta saturs un tā atbilstība konkrētajai būvei – ne pēc darbu satura, ne izmantotajām tehnoloģijām.

Kā norāda Sandris Liepiņš, tad kvalitatīvi un detalizēti izstrādāts darbu veikšanas projekts ievērojami samazina risku dažādiem kļūdainiem lēmumiem, kurus var izraisīt pieredzes trūkums vai arī konkrētas būvniecības tehnoloģijas nepārzināšana: “Ja darbu plāns ir labi sagatavots, tad izpildīto darbu kvalitātes kontrolei pat nav nepieciešama regulāra būvuzrauga klātbūtne. Šādā plānā jābūt skaidri aprakstītam, kādā secībā un pēc kādiem kritērijiem veicami visi darbi, un tas būvdarbu vadītājam ļauj pārskatāmi redzēt, kādiem kvalitātes kritērijiem jāseko līdzi. Protams, tas darbojas tikai tad, ja plāns nav formāli sagatavots pēc copy/paste metodes. Tad tas nonāk kopējā būves dokumentācijas makulatūras kaudzē, un darbi objektā notiek pašplūsmā. Tas ir īpaši bīstami mazāk pieredzējuša darba vadītāja vai specifiskas būves gadījumā, kad ir nepieciešams ievērot noteiktu darba secību un metodiku, turklāt arī ražotājiem mēdz būt atšķirīgas prasības darbiem ar viņu materiāliem. Diemžēl bieži objektos redzam situāciju, kad cilvēks paņem metināmo aparātu un vienkārši dara pēc savas sapratnes.”

Jau projektēšanas posmā pēc būtības labi sagatavots darbu veikšanas projekts ir nozīmīgs arī tāpēc, ka pašlaik augstskolās būvinženieri, kas vēlāk uzrauga būvniecības procesus, tādas praktiskās iemaņas kā dažādu sarežģītāku konstrukciju montāža un pārbaude apgūst tikai fakultatīvi. Turklāt arī būvniecības speciālisti nevar pārzināt pilnībā visu ražotāju paredzētās nianses jaunu materiālu pielietošanā.

Vienlaikus vienīgais atbildīgais par šo darbu projektu likumdošanā ir noteikts būves pasūtītājs, kura zināšanas par būvniecības procesiem ir visai apšaubāmas. “Pirms jaunā būvniecības likuma vismaz bija noteikts, ka šo projektu saskaņo būvuzraugs. Tagad pasūtītājs algo speciālistu, kas palīdz sagatavot šo dokumentu, bet sistēma nav paredzēta nekāda pārbaude, lai pārliecinātos par sagatavotā darbu projekta atbilstību konkrētās būves specifikai. Rezultātā top ļoti vispārīgi vai pat nepilnīgi sagatavoti darbu plāni, ar kuriem būvdarbu vadītājiem jāstrādā vai vienkārši jālabo situācija pēc savas labākās sirdsapziņas,” norāda Sandris Liepiņš.

Lai darbu veikšanas projekti pildītu savu patieso mērķi un rūpētos par kvalitatīvu būvniecības procesu, likumdošanā ir jānosaka kārtība, kurš atbilstošais speciālists ir atbildīgs par darbu veikšanas projekta izstrādi, kurš to izskata un saskaņo, lai konstatētu atbilstību.