Dievs dod padomu vienmēr

      „Es Dievu iepazinu jau no bērnības. Pirmais cilvēks, kas man pastāstīja par Dievu, bija mana vecāmāte – mātes māte. Viņa bija katoliete. Vecāmāte man iemācīja Tēvreizi. Dzirdēju, kā viņa lūdz svētās Marijas lūgšanu. Tolaik Sēlpilī tikko bija izveidota luterāņu draudze, kurā gāja mana otra vecāmāte, tantes un onkuļi, es nolēmu pievienoties tai, un tajā tiku kristīta,” stāsta Sabīne. Draudzē ir visa Sabīnes ģimene: vecāmāte, māte, brāļi, vīrs un bērni – piecgadīgais dēls un trīs gadus vecā meita. „Ja citi aizbildinās, ka nevar atnākt uz dievkalpojumu, jo nav kur atstāt bērnus. Sabīne tos paņem līdzi un atnāk,” saka mācītājs Ģ.Grietiņš.  

     Dievkalpojumi notiek draudzes mājā „Ieviņas”. Draudze ir maza, un tajā valda ģimeniskas attiecības. Sabīne ir kalpojusi visdažādākajos amatos: spēlējusi pavadījumu korāļiem uz vijoles, ģitāras, retāk sintezatora (ir beigusi A. Žilinska Jēkabpils mūzikas skolu), vadījusi svētdienas skolu un jauniešu darbu, organizējusi pasākumus, arī kopusi telpas un kurinājusi krāsni. Jauniete joko, ka vienīgi nav bijusi draudzes priekšniece un mācītāja. „Tas ir Aicinājums. Un gribas tikt arī Paradīzē. Man ir par maz ar pasākumiem, kas patlaban notiek mūsu draudzē. Gribētos, lai nāktu vairāk jauniešu un bērnu, lai varētu rīkot seminārus, jauniešu pasākumus, kristīgās nometnes. Pēc manas iniciatīvas četras reizes gadā (viens katrā gadalaikā) notiek ģimeņu dievkalpojumi. Bērniem ir radošās darbnīcas. Uz Ziemassvētkiem mēs izveidojām mazu koncertiņu. Esmu organizējusi arī ansambļa dziedāšanu kapu svētkos un labdarības koncertu, kurā vācām līdzekļus baznīcas atjaunošanai.”

      Sabīnei ir interesantas liecības. „Kad man bija četri gadi, smagi saslima mana mamma un bija uz aiziešanas robežas no šīs pasaules. Katru dienu mēs ar vecomāti lūdzām par viņu Dievu. Vakaros kopīgi skaitījām Tēvreizi. Es mammu nebiju redzējusi trīs mēnešus, un man tas likās veselu mūžību ilgi. Kad mamma izveseļojās, biju ļoti laimīga un pateicīga Dievam par uzklausīto lūgšanu. Man kā bērnam tā bija vislielākā pateicība. Mamma ir dzīva un kopā ar mums līdz pat šai dienai. ”

      Otra liecība ir ļoti savdabīga, un es domāju, ka tā var izveidoties tikai tādam cilvēkam, kas ir nepārtrauktā kontaktā ar Dievu. „Kādā lūgšanā, sarunā ar Dievu es dzirdēju Viņa balsi, kas man pateica, ka tad, kad man paliks 15 gadi, mani pirmo reizi noskūpstīs mans topošais vīrs. Toreiz man bija tikai 10 gadi! Es šos piecus gadus lūdzu un vēroju. Domāju, vai tā būs? Un bija! Man palika 15 gadi, nāca apsveicēji, un viņu vidū es ieraudzīju savu īsto cilvēku. Piecus gadus draudzējāmies. Kad man palika 20 gadi, es ar viņu apprecējos. Dievs ar mani darbojas visu laiku. Viņš saka: pagaidi, tūlīt būs… Kad netieku galā ar bērniem, nevaru viņus savaldīt, Dievs dod padomu vienmēr. Es ar Viņu sarunājos. Man Dievs ir kā draugs. Arī darbā strādājot (Sabīne strādā Salas pagastā, siltumnīcās SIA „Rītausma”), es sarunājos ar Dievu.”

     Sabīne ir ļoti zinātkāra. Viņa vienmēr daudz jautā. „Es iesvētes mācībā gāju 2 gadus. Nevis tāpēc, ka mani negribēja iesvētīt, bet tāpēc, lai vairāk uzzinātu par Dievu. Iesvētījos 2008.gada maijā vecās Sēlpils baznīcas drupās. Atceros, ka bija liels vējš.” Šādi jaunieši kā Sabīne veido mazo lauku draudžu nākotni.

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Draudzes