Dainis Īvāns: „Es būšu Lāčplēsis!”

    Filma pilna kontrastu. Daiņa dzīvesgājums netiek rādīts tradicionālajā hronoloģiskajā secībā. Tas balstās uz noskaņām, pretstatiem un akcentiem. LTF kolēģu atmiņas. Dažādas oficiālās tikšanās. Tautas manifestācija. Dabas ainavas lauku mājās „Īvānos”. Tautfrontietis atpūtā. Lauku darbos. Jaunībā, kopā ar draugiem pa Lāčplēša takām ejot, izsaka pravietiskus vārdus: „Kas es varētu būt? Es būšu Lāčplēsis!” Patiešām, tie tiek Visuma uzklausīti. Un Dainis kļūst par Latvijas Trešās atmodas Lāčplēsi. Ļoti zīmīgus vārdus par viņu filmā saka LTF kolēģis Jānis Škapars: „Nacionālo pašapziņu pacēla cilvēki caur Daini. Viņš bija kā saucēja balss tuksnesīgajā Latvijā.” Par to liecina milzīgie cilvēku vēstuļu kalni, kuros ļaudis no dažādām Latvijas malām un paaudzēm, izsaka pateicību savam Lāčplēsim. Filmai raksturīga krasa kadru mainība. LTF kongresi un augsnes aršana brīvā Latvijas zemē. Simboliskais Daiņa džemperis ar 3 auseklīšiem, kas jau iegājis vēsturē. Pateicības vārdi cīņu biedriem: A.Belam, K. Skujeniekam, J.Škaparam, P.Laķim, S.Kalnietei un daudziem citiem. „Tā bija kā iziešana brīvībā,” Dainis saka par iznākšanu no Latvijas PSR Augstākās Padomes ēkas, kad tika mainīts Latvijas valstiskais statuss. Prieka  asaras. Uzvaras gaviles. Un Barikādes Rīgā. Ugunskuri. Atmiņas. Politika. Darbs. Tomēr galvenais – neaizmirst savus tuviniekus, savu ģimeni. Daugava dažādos kadros. Dainis peldas tajā kā vasarā, tā ziemā.  Filmas izskaņā tās galvenais varonis, likteņupes ūdeņu ieskauts, peld un aizpeld. Nē! Peld un iepeld mūsu atmiņās, mūsu vēsturē…

   „Toreiz vienīgā iespēja kā cīnīties bija – dot informāciju  uz ārzemēm. Lai varētu panākt, ka Rietumu valstis atbalsta Latviju. 1991.gadā  Kremlis izdomāja scenāriju: Latvijā radīt nekārtības, lai „to novēršanai” varētu ievest PSRS karaspēku. Kremlis gribēja noslēpt informāciju. PSRS karaspēks uzbruka televīzijai Viļņā, lai izdzēstu informāciju un pēc tam visai pasaulei varētu melot. Lietuvā nebija iespējas neko pārraidīt. Viļņa sāka raidīt caur Latvijas radio, kas strādāja diennakts režīmā,” stāsta tautas frontes līderis. Tad trīs vīri – D.Īvāns, J.Škapars un P.Laķis –  nakts melnumā izlēma tautu aicināt veidot barikādes pie stratēģiski nozīmīgākajiem informācijas devējiem. Tauta atsaucās necerēti ātri. Rīgā ieradās milzīgi daudz cilvēku un tehnikas. Kadri, kā tanki dragā cilvēkus Viļņā izgāja pa visu pasauli. Informācijas plūdus vairs neapturēt… Dainis atzīst, ka informācija mainīja pasaules attieksmi pret Baltijas valstīm. Kanāda, ASV pieņēma ekonomiskas sankcijas pret PSRS. Rīgā ieradās Zviedrijas delegācija. Visu šo straujo notikumu priekšplānā gāja Dainis Īvāns. Viņš priecājas, ka „toreiz Latvijā nebija Kangaru.” Jauniešu auditorijai, kura zālē ir manāmā pārsvarā, viņš saka: „Lai dzīvē kaut ko sasniegtu vissvarīgākais ir godīgums. Ar to var panākt daudz vairāk nekā ar meliem un nodevību.” Latvijas atmodas Lāčplēsis atzīst, ka Dievs viņam šūpulī ielicis oratora talantu, kas liktenīgajos brīžos daudz palīdzējis. Patlaban viņš sevi politikā neredz, bet labprāt nodarbojas ar publicistiku.

    Tā pagāja 3 stundas Latvijas vēsturē. Nesenā. Tepat, ar roku sataustāmā….

Teksts: Ligita Ābolniece

Foto: Jolanta Grandāne