“Ceļš palīdzēja saprast – visskaistākā zeme ir Latvija”

„Mūs uzrunāja grāmata. Izlasījām grāmatu Hape Kerkelings „Kādu laiku būšu prom”. Tas ir ceļojuma aprakts par to, kā viņš gāja Jēkaba ceļu. Tā ļoti aizrāva, ieinteresēja, intriģēja, aicināja… Ziemā mēs jau sākām domāt un plānot ceļojumu. Izdarījām to pašas. No Latvijas izlidojām 28. jūnijā un dzimtenē atgriezāmies 6.augustā.Ceļojuma katri izsniedza pilsētā Sanžeņpjedeportā. Tā atrodas netālu no Francijas un Spānijas robežas Pirineju kalnos. Karte ir vajadzīga, lai katru nakti varētu nakšņot alberģē (svētceļniekiem domātā naktsmītnē). Katrā alberģē kartē iespiež zīmogu. Alberģes ir hoteļi ar divstāvu gultām, lielām telpām. Tajās ir virtuve, kurā var pagatavot ēdienu, dušas, tualete. Telpas ļoti tīras un kārtīgas. Uzturēšanās šajās naktsmītnēs maksā no 5 līdz 10 eiro katram cilvēkam.

    Izsniegtajā kartē redzam, ka 800 km garais ceļojums ir sadalīts 34 dienās. Mēs ceļu veicām 32 dienās. Divas dienas gājām pēcpusdienā, bet tas nav ieteicams, jo ir ļoti karsts. Karstums šajā dienvidu zemē ir savādāks nekā pie mums. Vidēji dienā jānoiet vairāk kā 20 km. Visgrūtākā ir pirmā diena. Uzreiz bija jānoiet 27 km. Ceļš kalnaina. Ik pēc trīs četriem noietiem kilometriem ir kāda alberģe, kur apstāties un atpūsties. Var ievērot to grafiku, ko izsniedz, bet ne visi to dara. Daudzi iet ilgāku laiku. Satikām kādu ārzemnieku pāri, kam bija brīvas 48 dienas, viņi gāja visas šīs dienas, bet  mazākiem ceļa posmiem.

    Lai cik labi aprīkoti un sagatavoti būtu cilvēki, visiem ir tulznas. Tās var redzēt vakaros naktsmītnēs.  Ceļā noplēsām daudz zeķu. Bija sporta apavi. Par kājām mēs nesūdzējāmies. Ar tām ceļabiedriem bija lielākas problēmas. Sastapām arī cilvēkus, kuri brauc ar velosipēdiem, zirgiem, ēzelīšiem, bet pēdējie 100 km ir obligāti jānoiet kājām. Gājām un domājām: galvenais būs mērķis, bet, kad ieradāmies, sapratām, ka interesantākais ir process. Pats ceļš. Viskarstāk bija Kastīlijā un Navarrā, kur no rīta jau bija +27⁰ C, bet pa dienu +35⁰C. Kad nonācām alberģē, gatavojām ēst pašas, tā bija lētāk. Vietējā veikaliņā pirkām produktus.  Sadzīves ziņā ceļš ir komercializēts, bet arī ļoti labi aprīkots pat nesagatavotiem ceļotājiem. Nav jāiet pa šoseju. Ir mazi celiņi, kas ved caur ciematiņiem, caur viensētām, arī lielām pilsētām, caur baznīcām un caur vēsturisko centru. Nomaldīties nevar. Visur ir ceļa zīmes. Dzeltenas bultiņas uz sētām, namiem, ceļa.

    Mēs piedalījāmies arī Misēs. Esam katolietes – Krustpils Vissvētākās Trīsvienības Romas katoļu draudzes locekles. Pieņēmām arī Svēto Sakramentu. Mises beigās priesteri aicināja svētceļniekus pie sevis – daži aicināja kopā padziedāt, citi dāvināja krustiņus. Viens priesteris nosauca visas pasaules valstis, ja no šīs valsts kāds bija, tam vajadzēja atsaukties. Mēs gaidījām, kad sauks: Letonia.

    Šajā svētceļojumā cilvēki dodas no visas pasaules. Mēs sastapām dažādu tautību ļaudis: kanādiešus, amerikāņus, frančus, spāņus, itāļus, īrus, angļus, poļus, korejiešus, japāņus, ķīniešus, malaiziešus, filipīniešus un citus. Visi bija ļoti atklāti, atvērti un laipni. Šogad mēs bijām pirmās latvietes, kas veica šo ceļu! Sarunvaloda ir angļu. Skolotāja Anita atminas: „Biju ļoti nogurusi. Nāca pretī spānis, vīrelis ap 90 gadiem, Noplūca vienu rozi un pasniedza man! Tas bija liels iepriecinājums, kas palīdzēja pieveikt atlikušo ceļu.” Jauku atmiņu pastāsta Ilze. „Vienā no alberģēm bija ģitāra. Vakaros tur notiek kopā sanākšana, sadraudzība. Ieva spēlēja, un es dziedāju. Tas bija emocionāls moments – mums apkārt kādi 30 cilvēki no visas pasaules, un mēs dziedam… Mūs ievēroja! Kad gājām pa ceļu, nepazīstami cilvēki mums aplaudēja.

    Redzējām lielas pilsētas. Vīnogu plašos laukus. Stepi ar labību. Kalnu pļavas. Vienā rītā brokastojām virs mākoņiem. Bijām uzkāpušas 1400 m augstā kalnā. Lejā atradās bieza mākoņu sega. Trīs dienas pavadījām tā dēvētajā pasaules galā – Finisttere terra. Tas ir tālākais Spānijas punkts, okeāna mala. Okeānam ir cits horizonts kā jūrai. Dziļi zils ūdens, ļoti auksts, malas klinšainas. Bijām tuvāk dabai. Dzīvojām bez datoriem un televizoriem. Viedtālruņi gan bija līdzi, lai sazinātos ar mājiniekiem. ”  Ieva nonākusi pie atziņas: „Ceļš sakumā salauž, tad – labo cilvēku. Iemet tevi nekurienes vidū un tad pieceļ.” Viņasprāt, skaistākie ir pirmie 100 km, nevis beidzamie, kaut arī tie ir grūtākiem, jo vēl nav pierasts iet ikdienā.  Visas trīs ceļinieces atzīst, ka mērķi, kāpēc gāja, ir sasniegušas. Radušās jaunas pārdomas, atziņas, zināšanas, pats galvenais jauna pieredze. Ilze stāsta: „Ceļojums man palīdzējis pārvarēt kautrīgumu, īpaši Latvijā esot. Ir kļuvis vieglāk dzīvot, jo labāk protu novērtēt to, kas jau mums ir, arī visas sīkās ikdienas sadzīves lietas, kas, uz vietas dzīvojot, liekas pašas par sevi saprotamas. Ceļš palīdzēja saprast, ka visskaistākā zeme ir Latvija. Visskaistākā pilsēta ir Rīga, un ka nekur nav tik labi kā mājās.  Nākusi klāt ceļošanas pieredze. Zinu, kā noris pasažieru uzņemšana lidostās. Nekur tālu līdz šim nebiju ceļojusi. Svešos apstākļos nereti atklājas cilvēka slēptā daba. Tādēļ arī vaicāju: kas atklājās jūsos? Un saņemu atbildi, ka tās nebija negatīvās īpašības. „Viena otrai izpalīdzējām. Mierinājām, kad bija grūti. Mēs gatavojām vakariņas, gājām uz veikalu, kad mamma atpūtās,” saka Ilze.„Mēs rakstījām dienasgrāmatas. Pierakstījām, kur bijām, kā jutāmies, ko redzējām. Tur ir arī tāds teikums: „Ak, Dievs, cik grūti!” Bez grūtībām neko skaistu nevar piedzīvot. Bija skaisti un grūti vienlaikus. Arī grūtības var būt skaistas.”

Stāstījumu pierakstīja Ligita Ābolniece

Foto: svētceļotāju