Mūsdienu iespēja – baudīt ikvienu vecuma posmu

Lai veicinātu izpratni un palielinātu sabiedrības informētību par diskrimināciju, kas ir vērsta uz vecumu, Sabiedrības integrācijas fonds kampaņā “Tas nav par vecumu”, īstenos mērķētus pasākumus saliedētas sabiedrības veicināšanai. Kampaņas ietvaros eksperte un profesore Zanda Rubene, kas ir vadošā pētniece Latvijas Universitātē par paaudžu pētījumiem dalās informācijā, par to, kas tad ir “eidžisms” un kā ir mainījušās paaudzes laika gaitā. 

Termins “eidžisms” ir anglicisms, kas apzīmē vienu no diskriminācijas formām – diskrimināciju vecuma dēļ, un tā ir aktuāla ne tikai pasaulē, bet arī Latvijā. Kā norāda Latvijas Universitātes profesore Zanda Rubene, atskatoties uz vēstures posmiem, kad daudzās valstīs ilgstoši notika karadarbība, tad, protams, cilvēka dzīves ilgums bija samērā īss. Arī beidzoties Otrajam Pasaules karam cilvēka vidējais vecums Eiropā bija nedaudz vairāk nekā 50 gadu. Pēdējā gadsimtā kari mūs skāruši krietni mazāk, medicīna un zinātne ir attīstījusies, cilvēku dzīves ilgums kļuvis garāks. Mainoties iepriekš pieņemtām normām vai uzskatiem par to, kas ir vecs cilvēks un kas jauns, sabiedrība arvien vairāk kļuva diskriminējoša tieši pret gados vecākiem cilvēkiem. Strauji attīstoties digitālajai videi un jauniešu spējām šo vidi apgūt, šī plaisa kļuva vēl lielāka un stereotipi – vēl izteiktāki. Mūsdienās mēs runājam arī par eidžismu attiecībā pret jauniešiem. 

Pētījumos ir definētas konkrētas atšķirības starp jaunu un vecu cilvēku. Piemēram, ja cilvēks ir ieguvis izglītību, nodibinājis ģimeni un sācis strādāt, tad ar to mēs saprotam jēdzienu “jauns cilvēks”. Ja persona vairs nemācās, ir beigusi savas darba gaitas un bērnus vairs neaudzina, tad ar to mēs saprotam, ka tas ir gados vecāks cilvēks. Jautājums – vai šāds iedalījums darbojas arī praktiski dzīvē? Noteikti nē. Mūsdienu cilvēka dzīve ir pietiekami gara, lai apgūtu vairākas izglītības, apprecētos (iespējams, pat vairākkārt) un adoptētu bērnus, piemēram, ap 45 gadiem. Mūsdienās šīs ir normālas iezīmes, jo mēs tagad dzīvojam divas reizes ilgāk, nekā cilvēki pirms 200 gadiem. 

Robežu nojaukšana

Pašlaik tieši sabiedrībā notiek ar vecumu saistīto sociālo konstrukciju maiņa. Pasaules Veselības organizācija pirms dažiem gadiem ir noteikusi, ka par jaunu cilvēku uzskatāms cilvēks līdz 65 gadiem, bet ko tas nozīmē praktiski? Tas nenozīmē, ka viņš ir jaunietis, bet tas nozīmē, ka šis cilvēks ir rīcībspējīgs, darbspējīgs un aktīvs cilvēks. Vēl nesen, 20.gadsimta 80.gados, sievietes, piemēram, ap 55 gadiem gāja pensijā. Tagad tas ir ļoti aktīvs dzīves posms sievietes dzīvē, mēs vēl varam mācīties, adoptēt bērnu un veidot karjeru. 

Profesore Zanda Rubene uzsver: “Ja mēs apskatām grupas, kuras tad diskriminē citus, tad atbilde ir diezgan vienkārša – mēs paši diskriminējam sevi un arī citus. Latvijā veikti pētījumi parāda, ka katrs otrais darba ņēmējs ir saskāries ar vecuma diskrimināciju un izjutis attieksmi – “tu esi pārāk jauns” vai “tu esi pārāk vecs”. Latvijā, piemēram, ir ļoti grūti mainīt darbu tieši pirmspensijas vecumā. Darba devēji ir izveidojuši priekšstatu, ka šādi cilvēki jau drīz aizies pensijā un kāpēc viņos ieguldīt laiku apmācībām? Jaunieši atkal saskaras ar darba devēju viedokli par to, ka viņiem trūkst pieredzes. Arī augstskolās vēl pirms dažiem gadu desmitiem bija vērojama zināma diskriminācija, jo nebija ierasts, ka cilvēki vēl ap 30 – 40 gadiem studē. Tas pats attiecas arī uz viedokli, ja darbā pieņem sievieti, kas, piemēram, ir tikko precējusies un ap 25 gadus veca, tad viņa noteikti drīz aizies dekrētā. Pētnieki arī ir pamanījuši, ka eidžisms bieži iet rokrokā ar seksismu un rasismu.”

Viedokļu līdere, stiliste, grāmatu autore un zinātņu doktore Žanna Dubska dalās pieredzē un secina: “Es noteikti neatbilstu cilvēku priekšstatam par to, kas, pēc viņu domām, notiek ar cilvēku vecumdienās! Es uzdrošinos un aicinu arī citus tā darīt. Un man ir prieks, ka varu lauzt kaut kādus sabiedrības stereotipus. Manuprāt, ir jābeidz cilvēkus likt klišejiskos rāmjos – it īpaši, kad runājam par vecumu! Mēs vairs nevaram novilkt robežas starp to, kā ir pieņemami un kā nē. Vēl jo vairāk, ja cilvēks ir nodzīvojis garu mūžu, guvis daudzas pieredzes un zināšanas.”

Praktiskā ikdiena

Protams, jāsaprot, ka ne vienmēr kāda norādītā informācija par to, ka cilvēks nevar veikt kādu pienākumu vai darbību, ir jāuztver kā diskriminācija. Piemēram, adekvāti ir saprast, ka tādas profesijas, kurās svarīga ir fiziskā sagatavotība, ne vienmēr būs piemērotas gados vecākiem cilvēkiem. Latvija jau ir spērusi lielu soli uz priekšu diskriminācijas mazināšanā kaut vai tā iemesla dēļ, ka mums valstī pensijas vecumā ir atļauts turpināt strādāt, citās valstīs tas tā nav. Bet šeit jāņem vērā otrs aspekts – daudzi cilvēki turpina strādāt pret savu gribu, iemesls tam ir ļoti mazās pensijas un tas, ka nav iespējams ar to iztikt. 

Virzība uz vēlamo nākotni

Diskriminācijas mazināšana sabiedrībā ir atkarīga no katra indivīda personīgajiem uzskatiem. Sabiedrībai ir vēlams mijiedarboties – gan darba, gan mājas vidē. Ja mēs katrs papildināsim cits citu ar tām zināšanām, kas mums piemīt, mēs nojauksim robežas, kuras iezīmē kādus stereotipus starp paaudzēm. Mazinot robežas, būs iespējams situāciju mainīt un daudzas lietas uztvert kā pašsaprotamas. “Ja cilvēks savos 60 gados sapratīs, ka viņam vismaz 20 gadi vēl priekšā un tā ir iespēja, nevis šķērslis vai stagnācija, tad arī jaunieši vecākos cilvēkus uztvers savādāk, savukārt gados vecākie cilvēki vairāk izpratīs jauniešus un viņu rīcību. Mūsdienās nav iespējams iegūt izglītību visam mūžam, jo jāsaprot, ka laiki un apstākļi mainās tik strauji, ka pārkvalificēšanās vai zināšanu papildināšana būs nepieciešama ikvienam. Kā mums nediskriminēt citam citu? Risinājums ir vienkārši nepievērst uzmanību cilvēka vecumam,” uzsver profesore Zanda Rubene. 

Viedokļu līdere, stiliste, grāmatu autore un zinātņu doktore Žanna Dubska norāda: “Man gribētos ikvienu aicināt: runājiet, sadarbojieties – gan savā ģimenē, gan publiskajā sektorā un iepazīstiet cits cita vecumposmus!”

“Diskriminācija uz vecuma pamata pasaulē un Latvijā diemžēl vēl joprojām ir izplatīta. Par šo diskriminācijas grupu ir runāts daudz, bet tas nenozīmē, ka šī problēma vairs nepastāv. Lai gūtu pozitīvas izmaiņas sabiedrībā, veidotu toleranci vienam pret otru, ir nepieciešams turpināt aktīvi runāt par šo problēmu. Sabiedrības integrācijas fonds ir uzsācis plašu kampaņas ciklu programmas “Nacionāli saliedētas un pilsoniski aktīvas sabiedrības attīstība” ietvaros, kura laikā notiks dažādas aktivitātes diskriminācijai pakļautām mērķa grupām, darba devējiem un sabiedrībai kopumā. Vairāku mēnešu garumā mēs vēlamies aicināt ikvienu sekot līdzi visām aktivitātēm. Kopēji strādājot uz mērķu sasniegšanu, mēs gūsim arī pozitīvus rezultātus,” uzsver Sabiedrības integrācijas fonda sekretariāta direktore Zaiga Pūce.  

Par kampaņu:

Sabiedrības integrācijas fonds īsteno kampaņu “Izstāstīt saliedētību”, kuras mērķis ir, organizējot mērķtiecīgus atbalsta un tematiskos pasākumus, paaugstināt sabiedrības izpratni un informētību par vecumu diskriminācijas pamatu, veicināt sabiedrības integrāciju un dažādību, mazināt diskrimināciju un vairot sabiedrības toleranci.

Autors: Dr. paed. Zanda Rubene, Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes profesore, prodekāne zinātnes jautājumos un vadošā pētniece

Foto: publicitātes