Daba ir labākais skolotājs – ko no tās mācīties?

Daudzi dabu uzskata par draugu, citi par skolotāju vai pat ārstu. Vides pētnieks un dabas draugs Māris Olte domā, ka daba ir vienīgais, no kā varam mācīties. Tādēļ viņš mudina nebaidīties un dažreiz vienkārši nekur nesteigties – pasēdēt, paskatīties zvaigznēs, pabradāt pa peļķēm vai izbraukt ar laivu un sajust, kā no airēšanas iesmeldzas muskuļi.

Dabas spēks, kas notur pie veselā saprāta

“Nav daudz tādu vietu, kur mēs jūtamies labi. Visiem patīk mammai klēpī sēdēt, bet, kad izaugam lieli, daba kļūst par mammu, jo tieši tur atgūstam spēkus!” Māris Olte uzskata, ka iešana mežā ir veids, kā saglabāt veselu prātu un ķermeni. Pats uzaudzis laukos, un arī šobrīd viņa ikdienas dzīve rit ārpus pilsētas kņadas. “Cilvēks nevar visu laiku staigāt pa gariem gaiteņiem. Tīri fiziski taču prasās iziet ārā, paskatīties tālumā, pavērst skatienu uz augšu. Mēs esam nākuši no dabas, kur gan citur varam likties?”

Nesen divu dienu pārgājiena laikā, pieveicot teju 50 kilometrus, Māris nonācis pie atklāsmes, ka cilvēka iekšējā pasaule liek nodarboties ar kaut ko aktīvu, kas noturētu pie veselā saprāta. “Mēs esam atkarīgi no sajūtām, mēs vienmēr meklējam, ko jaunu varētu nogaršot, pasmaržot, pieredzēt. Kā piemēru ņemsim braukšanu ar velosipēdu. Ne vienmēr es to saprotu, bet atliek pašam to pamēģināt, un atklājas, kā pasaule mainās – uzreiz citas smaržas, citi skati. Tāpat ar iešanu mežā, – tas jāpamēģina! Turklāt cilvēks jau intuitīvi jūt, uz kuru pusi mūs velk. Vienā brīdī gribas ēst asus piparus, citā iedzert liepziedu tēju ar medu, citā nedaudz nomierināties no ikdienas skriešanas, ieelpot, izelpot,” skaidro Māris.

Runājot par to, kā cilvēki kaitē dabai, Māris saka, ka ir laiks iemācīties koncentrēties tikai uz vienu lietu. “Nav lielāku šausmu kā darīt četras lietas vienlaicīgi. Kad tavā priekšā ir ēdiens, ēd to un nedari neko citu. Kad ej dabā, negrābsties gar telefonu! Iedomājies, tu esi aizgājis uz pirmo randiņu ar savu iecerēto, vai tiešām tu tajā brīdī skatīsies telefonā, ko sastrādājis kāds influenceris? Tāpat arī, ejot dabā, – nekādas čatošanas! Man to izdodas īstenot, kad sēžu laivā un makšķerēju. Lai telefons zvana, vēlāk atzvanīsi! Lūk, tas ir tas lielākais piesārņojums – ka neveltām visu uzmanību dabai.”

Māris arī atceras laiku, kad strādājis “Radio Skonto” un vadījis raidījumu “Nakts sarunas”: “Reiz kāds zvanītājs jautāja, kā var zināt, ka līdzās ir tas īstais cilvēks. Pavisam vienkārši – aizbrauciet uz divām dienām uz mežu, nosēdiet krūmos pie ugunskura, lai sakož odi, pamakšķerējiet kopā. Saskarsme ar dabu noliek visus māņus malā. Tur beidzot saodīsi partnera īsto smaržu, dabā neko nevarēs noslēpt.”

Uzticēties bērniem, vedot viņus dabā

Runājot par jaunās paaudzes iepazīstināšanu ar mežu, Māris Olte domā, ka bērni ir mūsu glābiņš. “Kad esi noskrējies savos darbos līdz nemaņai, paskaties ko dara tavs bērns. Viņš dara to, kas viņam patīk, un patiesībā daudz ko tev var iemācīt. Ja viņš kāpj peļķē, nekliedz, lai to nedara. Lien iekšā pats! Kad tu pēdējo reizi to vispār esi darījis? Un kad tu vēl sev to ļausi izdarīt? Ar bērnu kopā pa peļķēm bradājot, nebūs jāstrīdas par niekiem. Jūs viens otru sapratīsiet.”

Viņš iedrošina no dabas nebaidīties un sajūsminās par tām ģimenēm, kas lien iekšā teltī un guļ upes malā pat tad, ja mazajam ir trīs mēneši. Vēl vairāk patīk tie, kas to dara mēnešiem ilgi. Turklāt Latvijā arī šādām aktivitātēm vietu netrūkst – var izmantot kādu no AS “Latvijas valsts meži” apsaimniekotajām atpūtas vietām vai mežiem. “Es ļauju, lai manus bērnus sakož odi. Šos kodumus saucu par mini-potēm. Lai kož arī lapsenes un citi kukaiņi. Pat žēl, ka pie blusām vairs nevaram tikt. Nevajag iespringt, jo bērnam patīk, ka viņam uzticies. Ja iedosi viņam nazīti un palaidīsi sēņot, ticu, ka tas viņam dzīvē atvērs daudzas durtiņas,” prāto Māris. Tāpat Māris Olte uzsver to, ka Latvijas iedzīvotāji ir vācēji un mednieki: “Lai jau citi stāsta, kā mums būtu jāuzvedas, bet kaut ko dabā pašam atrast, pārnest mājās un no tā iztikt – tas ir mūsu sirdī! Nedrīkst noliegt to, kas ir mūsu būtība.”

Un nevajag bīties arī no Vislatvijas dabas inventarizācijas, aicina Māris. “Ja to nedara, vērtīgās teritorijas degradējas. Mēs esam pietiekami ilgi ar dabu sadzīvojuši un tagad nedrīkstam no tās novērsties. Jā, mums ir pieejama jaudīgāka tehnika, un piecu koku vietā varam nozāģēt piecus hektārus. Bet saimniekošana ir daļa no mūsu dzīves, turklāt ir iedibināti likumi – cik daudz esi paņēmis, tikpat daudz atdod dabai atpakaļ.”

Foto: ilustratīvs